Jauno namsaimnieku ķīlnieki

Andrejs Kudrjašovs, Aleksandrs Petrovs, p.p.o. «Spilve»
1991.gada 30.oktobrī Latvijas Augstākā Padome pieņēma likumu «Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem». Ko gan tas nozīmēja Latvijas iedzīvotājiem, kas tajā laikā jau veiksmīgi bija sadalīti Latvijas Republikas pilsoņos un «nepilsoņos»?
Mājokļos, sākoties to denacionalizācijai, dzīvoja 220 tūkstoš cilvēku, kas bija 10% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Ar ko gan saskārās šie cilvēki? Ar kādām metodēm tika atdoti mājokļi tā saucamajiem « jaunajiem saimniekiem», kas pēkšņi ieradās no Amerikas Savienotajām valstīm, Kanādas un citām mežonīgā kapitālistisma valstīm, uz kurieni viņu senči savā laikā bēga kopā ar hitleriskās Vācijas armiju?
Cilvēki, kas dzīvoja tādos mājokļos, automātiski kļuva par jauno īpašnieku ķīlniekiem. Formāli, saimnieki it kā nevarēja vienpusēji izlikt cilvēku ārā no dzīvokļa uz ielas, toties varēja noteikt nesamērīgi augstu «īres maksu» par dzīvokli. Patiesībā, tika uzsākts īsts terors pret iedzīvotājiem, kas kļuva par jauno namsaimnieku ķīlniekiem. Namsaimnieki atslēdza dzīvošanai nepieciešamos komunālos pakalpojumus- ūdeni, elektrību, kanalizāciju, apkuri; uzstājīgākos vienkārši izmeta uz ielas, noveda līdz pašnāvībai vai pat noslepkavoja- tas ir fakts, un neviens netika žēlots- ne veci cilvēki, ne invalīdi, ne mazi bērni.
Pēc buržuāziskās kontrevolūcijas, kas notika 1991.gada augustā, Latvijas valdība pastāvīgi ar nicinājumu izturas pret vienkāršās tautas vajadzībām, un visi likumi tiek pieņemti to kungu interesēs, kuri 40.gados bēga no Padomju varas, un, kas atgriežas no emigrācijas un faktiski ir galvenais republikas valdošās klases slānis.
25 gadu laikā daudzi iedzīvotāji jau ir nomiruši, kādam ir izdevies mainīt dzīves vietu, kāds ir emigrējis, bet lielākā daļa no viņiem vēl joprojām ir šo namīpašnieku ķīlnieki. Bet jau 2018.gadā buržuāziskā vara gatavo kārtējo likumu, kas, par prieku namsaimniekiem, atņems viņu ķīlniekiem pēdējās tiesības, kas tiem vēl ir.
Bet tiem «veiksminiekiem», ko automātiski neskāra likums par denacionalizāciju, arī gatavoja līdzīgus dzīves apstākļus. Pēc tāda paša principa, 1991.gada 20.novembrī Latvijas Augstākā Padome pieņēma likumu «Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās». Šīs zemes «reformas» mērķis ir tāda pati afēra ar zemes gabalu atdošanu saimniekiem, kas piederēja viņu senčiem līdz Padomju varas pasludināšanai Latvijā 1940.gadā. Patiesībā, šī reforma izvērtās par vēl vienu īstu katastrofu Latvijas iedzīvotājiem. Vairums republikas iedzīvotāju, kas dzīvoja daudzajās pašvaldību ēkās, arī kļuva par jauno namsaimnieku ķīlniekiem. Ir parādījies termins «dalītais privātīpašums», kad iedzīvotāji dzīvo savos privatizētajos dzīvokļos, bet zeme zem mājas pieder saimniekam. Pēc buržuāzijas likumiem, šie jaunie saimnieki var noteikt iedzīvotājiem nodokli par «viņu» zemes īri. Un jāsaka, ka viņi to izmanto pilnā apmērā. Pēc ekspertu datiem, tādas prakses nav nekur citur pasaulē, arī valstīs, no kurienes ir atbraukuši šie jaunie īpašnieki.
Lūk, galvenās problēmas, kas visu laiku ir skārušas Latvijas iedzīvotājus dzīvokļu jautājumā:
1) Problēmas ar galveno dzīvojamo fondu Latvijas teritorijā, un pēdējā laikā ļoti bieži izskan doma par to, ka padomju laikā uzceltās daudzstāvu mājas kļūst par dzīvošanai nederīgām. Krīt balkoni, tek jumti… Taāās mājās dzīvot kļūst bīstami. Kāpēc tā notiek? Buržuāziskie ideologi ar sajūsmu skandina par padomju laika māju «slikto kvalitāti».
Ir vērts atzīmēts, ka tiešām, «Hruščova» celtniecības buma laikā paneļu mājas tika celtas kā pagaidu mājokļi. Bija ļoti būtiski maksimāli īsā laikā nodrošināt cilvēkus ar dzīvojamo platību, pretēji tai politikai, ko nosaka mūsdienu buržuāziskā valdība. Bet ko mēs redzam tagad? 25 gadu valdīšanas laikā buržuāziski nacionālistiskā valdība savu atbildību par mājokļu uzturēšanu ir novēlusi uz pašu iedzīvotāju pleciem, liekot «privatizēt» mājokli, arī tur, kur tā ir atdevusi zemi privātīpašumā. Pašvaldības atzīst, ka tām nav konkrēta plāna, lai izietu no šīs situācijas, bet apkalpojošās kompānijas ir ieinteresētas tikai iekasēt naudu no iedzīvotājiem. Teorētiski, tās var atbalstīt māju renovāciju, bet tikai pilnībā uz iedzīvotāju rēķina.
2) Necilvēcīgā īres maksa- gadu no gada Latvijā paaugstinās dzīvokļu rēķini. Līdz ar elektroenerģijas, gāzes un apkures tarifu paaugstināšanu, daudziem mūsu valsts iedzīvotājiem komunālo maksājumu veikšana, bez pārspīlējuma, ir kļuvusi par smagu nastu. Kā gan tas var būt, ka pats mājoklis acīm redzot noveco un pat sabrūk, bet cenas par dzīvošanu tajā tikai pieaug? Šī problēma nepārtraukti tiek apspriesta MPL un sadzīves līmenī, bet tikai ne Saeimā (Latvijas buržuāziskajā parlamentā), valdībā vai pašvaldībās, tā kā buržuāziskā režīma 25 gadu pastāvēšanas laikā Latvijā netika nekas darīts, lai atvieglotu dzīvokļu maksājumu slogu šīs valsts iedzīvotājiem.
3) Privātā zeme zem daudzstāvu mājām- kā jau iepriekš tika minēts, tiešas likuma «Par zemes reformu Latvijas Republikā » sekas.
4) Likuma « Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem» seku rezultātā cilvēki ir kļuvuši par pilnīgiem un beztiesīgiem mājokļu terorisma, kam viņus pakļauj jaunie namīpašnieki, pamotojoties uz šīs valdības pieņemtajiem likumiem, ķīlniekiem.
Kamēr māju iedzīvotāji lolo buržuāziskās demokrātijas ilūzijas un piedalās melīgās buržuāzisko partiju, kas veiksmīgi ceļ savu demagoģiju, iedalot cilvēkus pēc tautības un «veiksmes» kritērijiem, vēlēšanās, cilpa ap iedzīvotāju kakliem savilksies aizvien ciešāk, kas tikai apstiprina, ka kārtējo reizi tiek pieņemti bargāki likumi pret īrniekiem. Reālu dzīvokļu problēmu risinājumu var sniegt tikai cits sociāli ekonomisks modelis.
…Info avots: http://socparty.lv/lv/news/300/