Mikrouzņēmumus samaļ nodokļu katlā

Alise Jesenska
«Skumji, bet esam jau izlēmuši – trīs darbiniekus atlaidīsim, jo «tukšajos mēnešos» nevaram par katru samaksāt gandrīz 100 eiro. No citiem uzņēmējiem dzirdu to pašu..,» par gaidāmajām mikrouzņēmuma režīma reformām saka Zoja, kura mazajā biznesā darbojas jau septiņpadsmit gadu. Pirmās reformas sāksies jau nākamgad, kad tiks ieviesti atsevišķi sociālie maksājumi par katru mikrouzņēmumā nodarbināto, un tas nozīmē, ka mikrouzņēmuma nodokļa maksātāju izdevumi krietni pieaugs. Jau šobrīd ir skaidrs, ka daudziem sīkuzņēmējiem sociālie maksājumi nebūs pa kabatai.
Turklāt šodien likumdevēji balsos par mikrouzņēmumu nodokļu režīma pilnīgu likvidēšanu 2019. gadā, vietā solot citu mazā biznesa tiesisko regulējumu. Lai atturētu parlamentāriešus no šāda soļa, pie Saeimas nama pulcēsies rokdarbnieki, amatnieki un citi sīkā biznesa pārstāvji. Tikmēr Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) portālā «ManaBalss.lv» uzsākusi parakstu vākšanu par mikrouzņēmumu nodokļa saglabāšanu.
Varējām naktīs gulēt mierīgi
«Šajos gados visādi ir gājis, kas tikai nav pieredzēts, bet mikrouzņēmums bija tas, kas ļāva izbeigt darījumus ar skaidru naudu, un nomaksājot 9% nodokli, naktīs gulēt mierīgi. Dažreiz pietrūka arī šo 9%, bet parādu vienmēr vēlāk nosedzām,» stāsta Zoja.
Mikrouzņēmuma nodoklis Latvijā tika ieviests salīdzinoši nesen – 2010. gadā. Tā galvenais mērķis bija samazināt ēnu ekonomiku un kalpot par tramplīnu uzņēmējdarbības uzsākšanai. Mikrouzņēmums nav atsevišķa uzņēmējdarbības forma. Tas var būt individuālais komersants, SIA vai cits saimnieciskās darbības veicējs. Līdz šim mikrouzņēmumam jāmaksā tikai viens nodoklis 9% apmērā no gada apgrozījuma. Maksājumā bija ietvertas sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas.
Tikmēr valdība jau vairākus gadus sprieda par mikrouzņēmuma režīma reformu, apgalvojot, ka nodoklis grauj uzņēmējdarbības vidi, tomēr vienmēr izmaiņas atlika. Ekonomikas un finanšu ministrijas uzskata, ka tā turpināties vairs nevar – krīzes laika atvieglojumus valsts vairs nevar atļauties piedāvāt. Tātad, tauta ir sākusi pelnīt pārāk daudz, tāpēc ir pienācis laiks valsts kasi papildināt ar lielākiem nodokļiem.
Pērn valdība nolēma, ka niecīgie sociālie maksājumi nenodrošina mikrouzņēmumu darbinieku sociālo aizsardzību, tāpēc turpmāk mikrouzņēmumu nodokļa maksātājam par katru mikrouzņēmuma darbinieku būs jāveic obligātās iemaksas – ne mazākas par trim ceturtdaļām no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas apmēra – 380 eiro, neatkarīgi no tā vai darbinieks strādā pilnu slodzi, pusslodzi vai varbūt vienu stundu mēnesī.
Piemēram, ja mikrouzņēmuma darbinieka alga ir 400 eiro, tad summa, no kuras atskaitīs obligātās iemaksas, būs trīs ceturtdaļas no 380 eiro, tātad 285 eiro. Obligātās iemaksas apmērs būs 34,09% no 285 eiro jeb 97,16 eiro. Nodokļa maksājums būs jāsedz darba devējam. Tomēr arī šī likme noteikta tikai uz pārejas periodu – no 2018. gada sociālās iemaksas būs jāveic no pilnas minimālās mēneša algas, kas noteikta konkrētajā gadā. Savukārt nodokļa likme nākamgad tiks samazināta līdz 5%. 2018. gadā, tiks piemērotas divas likmes – 5% un 8%.
Tiem, kas pārdzīvos tuvojošās izmaiņas, pēc divu gadu pārejas perioda būs jāizvēlas – izbeigt darbību vispār vai pāriet parastajā režīmā.
Mikrouzņēmums ir reāli cilvēki
Aplēses rāda, ka pārredzamā nākotnē mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem būs jārēķinās ar lielākiem nodokļu maksājumiem dažu simtu vai pat tūkstošu eiro apmērā.
Izņēmums ir tie, kuriem ir liels apgrozījums. Šobrīd vidēji valstī mikrouzņēmuma nodokļa maksātājs nodarbina 2,5 darbiniekus un tā apgrozījums ir 25 000 eiro gadā.
«Mikrouzņēmums jau nav tikai nosaukums, tie ir reāli cilvēki, kuri gādā par to, lai mums būtu dažādi produkti un pakalpojumi. Ir milzums lietu, kuras ir pievilcīgas, ja ir mazas un, būsim godīgi, ne visai rentablas. Kad viss ir nostādīts uz biznesa ceļa, zūd šarms,» saka uzņēmēja Zoja.
Sieviete emocionāli vēršas pie lēmumu pieņēmējiem: «Vai no sava tālā atvaļinājuma brauciena uz, teiksim, Peru, atvedāt kaut ko rūpnieciski ražotu? Pieļauju, ka priekšroku devāt mājražotāju veikumam, pirktam mazajos ciematiņos, un jūsmojāt par ģimenes restorānu kādā mazā Grieķijas salā. Vai gribat, lai Latvijā paliek tikai lielie ražotāji un visām Eiropas regulām atbilstoši pasākumi?»
Viss neparastais, atšķirīgais, ar rokām un mīlestību veidotais top sīkajos uzņēmumos, un to veido cilvēki, kuriem ir ideja, sapnis un neatlaidība, turpina Zoja.
Kas ir mikrouzņēmumā strādājošais? Meitene, kas bērna dzimšanas dienas ballītē pārģērbjas par Vinniju Pūku, strādājot dažas stundas nedēļā. Māmiņa, kas ada skaistu šalli, kamēr mazais guļ. Dārznieki, kas sešus mēnešus gadā iekārto turīgu cilvēku pagalmus. Māksliniece, kas apglezno sienu pie baseina. Viņas ienākumi mēnesī svārstās no pietiekošiem līdz apaļai nullei. Masīvkoka mēbeļu meistars, kurš katrai detaļai velta vairākas stundas. Skursteņslauķis un vīrs, kurš iztīra mežu un atved sausu malku. Sieviete, kuras lauku mājas pagalms ir zaļumu pilns. Viņa no tiem gatavo aromātisku pesto, katru burciņu piepildot ar gaišām domām. Jā, vasarā viņa nopelna labi. Vīrs, kurš pilsētas svētkos tirgo alkšņu malkas dūmos kūpinātu gaļu, laipnie pirtnieki, kas ar savām slotām prot atjaunot gan miesu, gan garu, privātā muzeja aizrautīgā gide, kas pati savākusi visu kolekciju.
«Tie visi ir mazie uzņēmēji – vairums ar degsmi acīs un cerību, ka nupat jau atspersies un pelnīs, bet realitāte ir tāda, ka Latvijas tirgus ir mazs un mēs visi baudām šīs lietas tikai pateicoties viņu pašaizliedzībai un ticībai sapnim,» saka Zoja.
Uzņēmēja vienlaikus atzīst, ka mikrouzņēmumu darbiniekiem sociālā aizsardzība ir vajadzīga, tāpat kā mikrouzņēmuma nodokļa maksātājam. «Par pirmajām divām slimošanas nedēļām sociālais pabalsts mums nepienākas, jo to maksā darba devējs, tātad mēs paši. Bezdarba gadījumā uz pabalstu nav, ko cerēt, un arī bērna kopšanas atvaļinājumā aiziet nevaram, jo kurš pa to laiku strādās? Paliek pensija tālā nākotnē, bet rēķini jāmaksā šodien,» saka sieviete.
Tie, kas negribēs nomirt, aizbrauks
SIA «Miljons IT» vadītājs Mārtiņš Karnītis nolēmis atlaist vienīgo uzņēmuma darbinieku 1. grupas invalīdu, jo sociālais maksājums uzņēmējam ir pārāk liels slogs. «Mēs strādājam divatā – es, uzņēmuma īpašnieks, un kolēģis – abi esam 1. grupas invalīdi. Darbs manā uzņēmumā kolēģim deva iespēju mācīties, lai vēlāk varētu uzsākt patstāvīgu darbu. Sēžot krēslā pie datora, viņš var pavadīt ierobežotu laiku, tāpēc viņš nelielus darbiņus veic dažādos termiņos. Ja jāmaksā nodoklis, man zūd jebkāda interese viņu nodarbināt.»
Martiņš tomēr cer, ka grozījumi netiks pieņemti, līdzīgi kā iepriekš plānotie. «Traucē un kaitina tas, ka katru gadu tiek plānotas izmaiņas, kas neļauj prognozēt un saskatīt nākotnes perspektīvu.» Darbošanos šādos, nepārtraukta stresa apstākļos viņš dēvē par pretdabisku.
«Es zinu daudzus jaunus, aktīvus cilvēkus, kuri strādā nelegāli, lai gan gribētu maksāt nodokļus, bet apstāklis, ka viņi nevar plānot, kas notiks pēc gada un diviem, liedz iznākt no pelēkās zonas. Tas pats attiecas uz biedrībām, kurās cilvēki strādā pusslodzi.»
Martiņu uztrauc ne vien biežās izmaiņas spēles noteikumos, bet ari Valsts ieņēmumu dienesta darbinieku nekompetence. Spēja izskaidrot likuma izmaiņas ir katastrofāla. Tikpat labi es padomu varētu paprasīt tantiņai tirgū. Līmenis tas pats. Ierēdņu attieksme pret cilvēkiem ir drausmīga. Viņi izturas tā it kā uz iestādi būtu atnācis kārtējais krāpnieks, kas grib kaut ko izkrāpt no valsts. Es strādāju vēl divās darba vietās, kur par mani tiek maksāti visi nodokļi, tāpēc man liekas absurdi, ka man tie jāmaksā vēl arī savā mazajā uzņēmumā. Es gribu strādāt godīgi, bet man to neļauj darīt. Es nezinu, vai tas valstij ir izdevīgi…»
«Tā ir mazā biznesa iznīcināšana,» par gaidāmo mikrouzņēmuma režīma maiņu saka Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu asociācijas vadītāja Patrīcija Kraukle. Arī viņa līdz šim maksā mikrouzņēmuma nodokli, bet nu nopietni apsver aizvērt savu mazo biznesu.
«Ja nākotnē atjaunošu biznesu, es to darīšu Igaunijā, kur mazie uzņēmēji ir labvēlīgākā situācijā. Kāpēc igauņi, kuriem ir bijusi tāda pati pēcpadomju republikas pieredze kā mums, pret saviem uzņēmējiem izturas ar izpratni, ļaujot tiem attīstīties, bet pie mums uzņēmēji visu laiku dzīvo kā murgā? Vai igauņiem ir cits ģenētiskais kods?» asociācijas vadītāja neslēpj sašutumu.
Viņa atceras, kā kolēģis – Somijas uzņēmējs, kas sākumā jūsmoja par Latvijas iespējām, ko paver ģeogrāfiskais izvietojums, un bija pozitīvas iedvesmas pilns, pēc diviem gadiem atteicās no idejas attīstīt biznesu Latvijā, ar vārdiem, ka ar tādu korumpētību un nodokļu sistēmas murgiem reti kur varot saskarties.
«Ir sajūta, ka Latviju grib iztīrīt no uzņēmīgiem cilvēkiem. Tie, kas negribēs nomirt, aizbrauks. Es negribu piedalīties šajā absurda teātrī, kas nepakļaujas loģikai,» saka sieviete, kura uzņēmējdarbībā ir jau vairāk nekā desmit gadus.
«Es kādreiz domāju, ka tie, kas aizbrauc, ir neveiksminieki, kas baidās no grūtībām, bet tagad viņus saprotu. Zinu: ja atvēršu piparbodīti citā valstī, es izdzīvošu un arī pensijai nopelnīšu.
Vai tiešām kāds domā, ka, paceļot nodokļus, dzīve kļūs labāka? Nē, kādam būs pilnāka kabata! Valsts ar saviem pilsoņiem rīkojas pēc feodālisma principiem: ja budžetā pietrūkst naudas, tautai uzliek jaunu nodokļu slogu.
Man nepārtraukti zvana cilvēki un jautā, ko darīt, kas notiks? Es esmu nogurusi viņiem atbildēt, ka nezinu, jo neesmu gaišreģe, bet mūsu valstī spēles noteikumi uzņēmējiem visu laiku tiek mainīti. Mēs – uzņēmēji – cīnāmies ar vējdzirnavām,» stāsta Patrīcija. Asociācijas vadītāja pieļauj, ka sīkuzņēmēji negribēs mirt un spurosies, atgriežoties pie aplokšņu algām.
Tramplīns lielajā biznesā
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš pievienojas uzņēmēju sašutumam. «Iemesls piktoties ir ne vien mazajiem, bet arī lielākiem uzņēmējiem. Parlaments šodien lems par mikrouzņēmumu režīma izbeigšanu, vienlaikus solot, ka nākotnē tiks izstrādāts cits mazajam biznesa atbilstošs režīms. Kāds – nav zināms, laiks rādīs!
Viena no lielākajām problēmām mūsu valstī ir biznesa vides neprognozējamība, kas neveicina pievēršanos biznesam. Lēmums izbeigt mikrouzņēmumu režīmu nozīmē, ka mazais bizness tiek dzīts prom no Latvijas vai iznīcināts.
Ir zināms, ka vairāk nekā 40% uzņēmēju biznesu uzsāka tikai, pateicoties mikrouzņēmuma nodokļa režīmam. 50% uzņēmēju ir atzinuši, ka šī režīma esamība viņus ir stimulējusi iznākt no ēnu ekonomikas zonas. Pirms šīs atbalsta programmas 2010. gadā ēnu ekonomikas īpatsvars bija 38% no valsts iekšzemes kopprodukta. Tagad tas ir 23%, un tas nozīmē, ka pelēkā zona samazinājusies par 15%. Uzņēmuma darbinieku uzrādīšanā mums ir pat labāki rādītāji nekā Igaunijā.
Ja mikrouzņēmumi tiks likvidēti, ir liela varbūtība, ka ēnu ekonomikas īpatsvars pieaugs.
Bizness ir riskants pasākums – vienam sanāk ar pirmo, otram ar desmito reizi. Uzreiz tas izšauj reti. Tie, kas ir izmēģinājuši roku biznesā, pat ja viņiem nav sanācis, ir ieguvuši jaunu pieredzi. Viņi ir cilvēki ar plašāku redzes leņķi, kuriem, atšķirībā no dažiem valsts pārvaldē strādājošajiem, neliekas, ka nauda rodas bankomātos, jo viņi saprot, ka tā vispirms ir jānopelna.
Liela daļa mikrouzņēmumu ir visai primitīvi, tāpēc tiem tiek pārmesta zemā produktivitāte. Tomēr ne mazums ir tādu, kas sākuši kā mikrouzņēmumi, bet izauguši līdz starptautiskā tirgus līmenim.
Mikrouzņēmumu var salīdzināt ar bērnu un jauniešu sporta skolu – jo vairāk treniņu vietu būs, jo lielākas izredzes, ka būs vairāk lielo veiksmes stāstu.»
LTRK uzskata, ka mikrouzņēmumu režīms jāsaglabā, to pilnveidojot un pieņemot citu adekvātu režīmu mikro un mazajam biznesam. Vēl viena problēma, uz ko norāda Jānis Endziņš, ir valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, kas no nākamā gada būs jāmaksā 3/4 apmērā no minimālās algas, neatkarīgi no tā, vai darbinieks strādā pilnu slodzi vai tikai dažas stundas mēnesī.
«Izmaiņu mērķis ir labs – lai cilvēks būtu sociāli apdrošināts, bet regulējums ir pretrunā ar deklarēto mērķi. Katrs gadījums netiek skatīts individuāli personas koda līmenī. Piemēram, ja cilvēks strādā un nomaksā nodokļus, bet paralēli kaut ko dara arī mikrouzņēmumā – kāpēc par viņu vēlreiz būtu jāmaksā nodoklis?
Tomēr visvairāk cietīs cilvēki, kuri strādā nepilnu slodzi, piemēram, jaunās māmiņas. Šie cilvēki saņem nelielas summas – 100 vai 200 eiro, bet, ja darba devējam par katru būs jāmaksā kā par pilnas slodzes darbinieku, zudīs ekonomiskā jēga nodarbināt cilvēku.
Līdz ar to, labu gribot, tiks izdarīts ļaunums,» saka Endziņš. Ja likums stāsies spēkā, cilvēki zaudēs iespēju piepelnīties un pieaugs nelegālā nodarbinātība, uzskata LTRK, aicinot ikvienu balsot «ManaBalss.lv» par to, lai līdz gada beigām likums tiktu grozīts un neattiektos uz tiem, kas jau citā darba vietā veic sociālās iemaksas, kā arī uz tiem, kuriem pusslodzes darbs ir vienīgais, piemēram, cilvēkiem pirmspensijas vecumā vai māmiņām.
…Info avots: http://apollo.tvnet.lv/zinas/mikrouznemumus-samal-nodoklu-katla/778803?utm_source=facebook&utm_campaign=admin_news&utm_medium=like_button