Latvijas politiķi izvēlējušies bruņoties uz tautas nabadzības un emigrācijas rēķina

Normunds Grostiņš, Latvijas Nākotnes Institūta valdes priekšsēdētājs
Varšavas NATO sammits ir liels nākamis solis Austrumeiropas un īpaši Baltijas iekļaušanā un arī praktiskā nodarbināšanā Polijas prezidenta Pilsudska savulaik piedāvātajā “Intermarium” ģeopolitiskajā modelī. Būtībā viņš savulaik piedāvāja pret Krieviju vērstu militarizētu zonu, kordonu starp Baltijas jūru un Melno jūru.
Baltijas valstu izvēlei iekļauties sanitārajā “Intermarium” kordonā, tā vietā lai izvēlētos alternatīvo “Baltoskandijas” modeli, ir sava cena. Integrācijas vektors nav vērsts uz Skandināviju un mēs saplūstam ar daudz trūcīgāko Austrumeiropu. Tā jau izpaužas un arī turpmāk būs jūtama kā demokrātijas un dzīves līmeņu būtiska atšķirība no Skandināvijas. Tomēr šī mūsu izvēle jau ir notikusi, tā ir ģeopolitisks fakts un galu galā Latvijas valsts virzības vektora izvēle tika izdarīta ar vēlētāju absolūtā vairākuma atbalstu, vairākkārt un lielā skaitā ievēlot “Intermarium” modeļa atbalstītājus (VL/TB-LNNK, Vienotību, ZZS, tagad arī Reģionu apvienība) Saeimā.
Vadoši Amerikas un Rietumeiropas NATO valstu eksperti un militārpersonas tagad regulāri prognozē militāra konflikta iespēju Baltijā. No ekspertu ziņojumiem un analīzēm karš Baltijā jau pārceļojis pat filmās un grāmatās. Protams, arī biznesa un investīciju plānos. Tāpēc ir vērts uzmanīgi palūkoties uz Starptautiskā Stratēģisko Studiju Institūta (International Institute for Strategic Studies) analīzi par citas “Intermarium” teritorijas – Ukrainas – konflikta skaitļiem un faktiem.
Īsi sakot, ja nu šiem militārajiem ekspertiem un BBC filmas autoriem izrādīsies taisnība un Latgalē atkārtosies Donbasa scenārijs, Latvijas armija kopā ar NATO dosies kaujā pret separātistiem. Un tad notiks kas? Pieņemot, ka separātiskti būs tādi paši kā Ukrainā, citējot Putinu, “bijušie kombainieri un ogļrači” līdzīgā skaitā un ar līdzvērtīgu bruņojumu, kā arī tā piegādes avotiem austrumu robežas otrā pusē. Te nu Ukrainas pieredze dod mums visu nepieciešamo faktu materiālu Latvijas notikumu attīstības variantu analīzei. Galu galā Ukraina pašlaik ir tāda “Intermarium” teritorijas daļa, kur jau kādu laiku notiek darbība, bet mēs Baltijā vēl tikai gatavojamies.
Starptautiskā Stratēģisko Studiju Institūts, salīdzinot oficiālos statistikas datus par Ukrainas armijas bruņojumu 2013. un 2016. gados secināja, ka kaujās pret separātisktiem Ukrainas armija zaudējusi 5012 tankus, bruņumašīnas un pašgājējus lielgabalus utt. (50 procentus no savas kara tehnikas). Pēc sašaušanas izremontētā tehnika šajā statistikā nav ieskaitīta. Runa zaudējumu sarakstā ir tikai par neatjaunojamiem lūžņiem.
Karadarbības laikā Ukrainā notika trīs mobilizācijas, iesaucot armijā vairāk nekā 30 000 cilvēku. Savukārt demobilizāciju nebija. Tas arī ir saprotami, jo atbilstoši publiski labi zināmiem Ukrainas kara tehnikas apkalpju štatu sarakstiem, kā arī iznīcinātajām 1809 bruņumašīnam un bruņutransportieriem piesaistītajam motorizēto kājnieku skaitam, sašautajā tehnikā atradās vismaz 29 700 karavīru, kuri tika nogalināti vai labākā gadījumā ievainoti. Tādējādi publiski paustajai valdošās koalīcijas vēlmei krasi palielināt Latvijas armijas skaitlisko sastāvu ir nopietns aritmētisks pamats.
Vikipēdija apgalvo, ka Latvijas Nacionālajos Bruņotajos Spēkos dien 5052 profesionālā militārā dienesta karavīri. Kā redzam, Ukrainas Austrumos “kombainieri un ogļrači” pat bez Krievijas aviācijas atbalsta nogalināja un ievainoja vismaz sešas pašreizējās Latvijas armijas to pilnā sastāvā. Tātad pret separātistiem, lai viņi aprobežotos ar Latgali un līdzīgi kā Donbasā vairs nepaplašinātu savu teritoriju, var būt jāsūta vismaz 60 000 karavīru, no kuriem, kā liecina Ukrainas pieredze, akūta “separātisma” gadījumā ap 30 000 būs jānoraksta zaudējumos. Tātad arī mūsu valstī šāda scenārija gadījumā notiks mobilizācija (Ukrainā tai tika pakļauti vīrieši līdz 55 gadu vecumam un iesaukuma vecuma personu izbraukšana no valsts tika stingri ierobežota).
Kā ziņo prese, Aizsardzības ministrija ir apņēmusies līdz 2018.gadam Latvijas profesionālo karaspēku palielināt līdz 6500 cilvēkiem, Zemessardzi – līdz 8000 apmācītiem un ekipētiem cilvēkiem, bet rezervē nodrošināt 3000 karavīru. Tas savukārt nozīmē, ka mobilizācija Latvijā galu galā reālajā dzīvē notiks apmēram pēc Ukrainas parauga, jo Aizsardzības ministrijas tagad nosauktie cipari “traktoristu un kombainieru” komandieros izraisīs vien vēlmi kārtējo reizi nicīgi pajokot par Baltijas armiju, ko gribēja atsūtīt, bet tā iestrēga liftā.
Latvijas armijas iepirktā bruņutehnika (lietotas angļu bruņumašīnas, kas atrodamas arī Hondurasas armijas bruņojumā) labākā gadījumā ir apmēram līdzvērtīga Ukrainas armijas rīcībā esošai modernizētajai padomju bruņutehnikai. Kā parādīja otrais Irākas karš, arī pret amerikāņu bruņutehniku tika itin sekmīgi pielietoti pat veci, padomju ražojuma rokas prettanku granātmetēji. Turklāt separātistu rīcībā, kā parāda prakse, būs nevis veci padomju lūžņi, bet moderns pretgaisa un prettanku bruņojums. Tāpēc ar augstu ticamības pakāpi var uzskatīt, ka līdzīga konflikta gadījumā Latvijas un NATO apvienoto spēku zaudējumu cipari un procenti var būt pietiekami līdzīgi Ukrainas statistikai.
Vēl “Intermarium” modelis mums pilnīgi jebkurā variantā garantēti nozīmē tālāku un strauju militāro izdevumu un nodokļu sloga pieaugumu. Bet, kā jau iepriekš minēts, šī modeļa demokrātiska izvēle Latvijā jau ir noticis fakts.