Par negodīgu darījumu upuriem visbiežāk kļūst sociāli vājākas sabiedrības grupas

“Es saredzu tiesiskas valsts principa problēmu situācijā, kad cilvēki nevar paļauties, ka valstī ir pietiekami mehānismi un instrumenti, lai nodrošinātu to, ka tiek slēgti tiesiski darījumi un prettiesiski darījumi tiek tiesu procesā anulēti un zaudējumi atlīdzināti,” – tā konferencē par nekustamo īpašumu darījumu reformas nepieciešamību Latvijā, uzsvēra Satversmes tiesas tiesnese un Rīgas Juridiskās augstskolas profesore Ineta Ziemele.
Konference “Vai vajadzīga nekustamo īpašumu darījumu procesu reforma? Iespējamo likumprojektu ex-ante izvērtējums” notika Saeimā 16.septembrī, un tajā tikās eksperti un juristi, kā arī zinātnieki no Baltijas un citām valstīm.
“Ir virkne cilvēku grupu, attiecībā uz kuru darījumu slēgšanas brīvību, valstij ir pienākums radīt mehānismus, kas nodrošinātu viņu vienlīdzību ar otru dalībnieku tiesiska darījuma slēgšanā. Nedrīkst aizmirst, ka bieži vien par negodīgu darījumu upuriem kļūst tieši tās sabiedrības grupas, kuras jau ir sociāli vājākas, kā, piemēram, vecāka gada gājuma ļaudis, cilvēki ar īpašām vajadzībām, bet kuriem ir daļēja rīcībspēja vai kuru aizbildņi iesaistās darījumos,” diskusijā norādīja Ineta Ziemele. Viņa atgādina, ka valstij ir jāveic atbilstoši un efektīvi pasākumi, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu vienlīdzīgas tiesības iegūt īpašumu vai to mantot, kā arī nodrošina, ka personām ar invaliditāti netiek patvaļīgi atņemts to īpašums. Šo pienākumu nosaka ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām, kas Latvijai ir saistoša kopš 2010.gada.
Ineta Ziemele pauda, ka pašreizējais tiesiskais regulējums, kā to rāda prakse, liek uzsvaru uz tiesas spēju konstatēt maldību, viltu vai spaidus darījumu slēgšanā. Tomēr bieži cilvēki līdz tiesai nenonāk. “Bieži cilvēki arī līdz notāram vai zemesgrāmatai nenonāk, lai pārbaudītu vai nodrošinātos vismaz daļēji pret negodprātīgu rīcību. Līdz ar to ir nepieciešama sistēmiska pieeja, ir jānodrošina komunikācija starp iestādēm. Noteikti jādomā par prevencijas metodēm, jo tas nāktu par labu cilvēkiem, kā arī kopējai tiesiskuma idejai,” – tā uzskata Ineta Ziemele.
Profesore klātesošajiem konferencē atgādināja, ka Latvijas Republikas Satversme runā par Latviju kā demokrātisku, tiesisku, sociāli atbildīgu un nacionālu valsti, kas balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības. “Tiesiskās paļāvības princips nozīmē, ka indivīds var paļauties uz to, ka tiesības un likumiskās intereses, kuras viņš ir ieguvis, vēlāk netiks atņemtas. Tiesiskās paļāvības pamatā ir indivīda paļaušanās uz valsts tiesisku un konsekventu rīcību. Likumdevēja uzdevums ir radīt priekšnoteikumus vienveidīgai tiesību normu piemērošanai un ar tiesību normu palīdzību efektīvi aizsargāt personu pamattiesības,” norādīja Satversmes tiesas tiesnese.
Viņa uzsvēra, ka tiesiskā valstī tās iedzīvotāji paļaujas, ka viņu tiesības netiks nepamatoti un nesamērīgi ierobežotas un ka valsts radīs tādus mehānismus, kas šīs tiesības aizsargās, un ka personu darījumi tiks noslēgti un īstenoti godīgi: “Kā zināms, ļoti bieži Latvijā tā tas nenotiek, un bieži vien par to pat neviens neuzzina. Latvijas iedzīvotāju tiesiskā kultūra ne vienmēr atbilst Civillikuma un Satversmes principiem, pastāv paralēlās pasaules. Latvijā objektīvo vērtību sistēmu veido tiesiskas un sociāli atbildīgas valsts principi. Situācijā, kad likums paredz, kādā veidā tiek noslēgti tiesiski darījumi, bet prakse rāda, ka iet visādi, tas nesekmē tiesiskas valsts principa īstenošanu un tas noteikti nerada uzticību valstij un tiesībām. Ja tiesību sistēma nav spējīga palīdzēt apkrāptam darījuma dalībniekam, zūd ticība valstij, tiesībām un neveidojas tiesiskā kultūra. Tas nešaubīgi traucē lielākiem vai mazākiem biznesa darījumiem un ekonomikai kopumā.”
Papildu informācija: Liene Krīvena, ; LZNP konsultante ; D e e p W h i t e
; liene@deepwhite.lv ; M: +371 29 109 268 ; W: www.deepwhite.lv
…Info avots: http://www.leta.lv/press_releases/48720B4A-1CAF-4FD5-93DD-0A6DA9E6EE86/