Visparastākais fašisms arī “Reihslatvijā”

Lato Lapsa
Ja kāds to gadījumā nav pamanījis, pēdējos piecus gadus mums kaimiņos ir ļoti liela fašistiska valsts. Varbūt tā tāda bija arī iepriekš, tikai maskējās, – kas to lai zina. Bet pēdējos gados – pilnīgi droši.
Te gan man uzreiz jāapbēdina visi tie, kuriem šķiet, ka fašisms – tas noteikti nozīmē žīdu dzīšanu uz gāzes kamerām un pārstrādāšanu zelta zobu kroņu čemodānos, ziepītēs un matračos.
Patiesībā fašisms ir kaut kas pilnīgi cits – ja citēt gana precīzo Vikipēdijas definīciju, tad „fašisma ideoloģiju raksturo spēcīga centrālā vara, kas nepieļauj opozīcijas izveidošanos, autoritārs vadonis un iejaukšanās pilsoņu privātajā dzīvē, militarizācija, agresīva ārpolitika, radikāls nacionālisms, represijas pret politiskajiem pretiniekiem”, kā arī „plaši izmantoja propagandu un populismu savu mērķu sasniegšanai”.
Ja paraudzīties uz Krieviju, tad pilnīgi visas uzskaitītās pazīmes ir kā uz delnas: vadonis, iejaukšanās, militarizācija, nacionālisms, represijas, propaganda, populisms – ņem kuru punktu gribi, pretī jāliek trekns ķeksītis.
Mēs esam neliela valstiņa, kuras daudzskaitlīgajiem vadoņiem gan patīk to dēvēt par demokrātisku, eiropeisku, tiesisku un tamlīdzīgi, taču arī gribas kaut kā šo valstiņu – un savus smecerus un šņukurus, kas ielaisti dziļi šīs valsts miesā, – pasargāt no kaimiņu lielās fašistiskās valsts, tās agresīvās ārpolitikas, radikālā nacionālisma, propagandas utt. (skatīt pilno sarakstu augstāk).
Ir precīzi divi veidi, kā to var mēģināt darīt. Pirmais ir grūtais – rūpēties, lai vairāk mazāk visi valstiņas iedzīvotāji būtu vairāk mazāk lepni par to, vairāk mazāk gatavi kaut ko darīt tās labā, vairāk mazāk pārliecināti par tās nākotni, vairāk mazāk apņēmības pilni to aizstāvēt, ja nu kas. Mūsu vadoņu varza, kā zināms, ir apliecinājusi savu totālo nespējību šajā ziņā.
Un ir salīdzinoši vieglais veids – redzot, cik forši lielās fašistiskās kaimiņvalsts fīreram padodas visādas lietas ar savu iedzīvotāju zombēšanu un pakļaušanu, sākt lielo fašistisko kaimiņvalsti iespēju robežās atdarināt.
Ar tām iespēju robežām, protams, tā ir, kā ir. Spēcīgas centrālās varas vietā ir ļumīgi ļengana un korumpēta ļerpata, autoritārā vadoņa vietā – jau pieminētā varza, uz agresīvu ārpolitiku nekādu cerību, un līdz ar KNABa „komandas” pajukšanu arī represijas pret politiskajiem pretiniekiem kārtīgi pašķīdušas.
Kas atliek? Drusku gan var uzspiest uz militāro budžetu, kura totālais valsts noslēpuma statuss sola tikpat totālu otkatu nesodāmību. Un tad vēl paliek tas, kas paliek – visa veida makaronu karināšana uz publikas ausīm, iejaukšanās cilvēku dzīvē un aizvien slaidāka uzspļaušana demokrātijas un likuma varas principiem.
Tas viss tad arī tiek īstenots lielās fašistiskās valsts mazajā kaimiņvalstiņā, kas mēnesi pēc mēneša arī pati kļūst aizvien fašistiskāka – cik nu iespēj. Referendumu faktiskā aizliegšana bija pirmais solis, faktiskā lielāko mediju pakļaušana valstiskās propagandas mašīnai – nākamais, rokrokā ar specdienestiem iecerētie Krimināllikuma grozījumi – vēl nākamais.
Lai cik lielā sajūsmā būtu varai vienmēr apakšā pagulties gatavā “radošā inteliģence” un lumpeņi, kas ir viens no jebkura fašisma lielajiem balstiem, arī lielās fašistiskās kaimiņvalsts propagandas interneta kanāla slēgšana bez kāda tiesiska mehānisma, vienkārši ar reihskancelejas vēstuli, ir kārtējais solītis parastā fašisma triumfa gājienā.
Pienāks brīdis, kad tie, kas šodien sajūsminās par ienaidnieka rīkles piežmiegšanu, neizpratnē un izmisumā pīkstēs, kad pēkšņi paši izrādīsies noderīgi ienaidnieka lomai. Bet, kā jau tas ar fašismu vienmēr mēdz būt, tad būs krietni par vēlu.
…Info avots: http://www.pietiek.com/raksti/visparastakais_fasisms