Latvija baiļu virpulī

Dita Deruma
Ikvienam gadsimtam, ikvienai paaudzei ir savas bailes. Viduslaikos cilvēki baidījās no raganām un burvjiem, renesanses laikmetā – no mēra. Bailes no kodolkara bija tagadējās četrdesmitgadnieku paaudzes lielākais murgs un šausmas. Nesen sarunā ar kādu savas paaudzes paziņu viena otrai kautri atzināmies, ka bērnībā pirms gulētiešanas abas esam aizrautīgi lūgušas kādu mistisku, sev nezināmu Dievu, lai tas pasargātu mūs no atombumbas. Paradoksāli, jo arī Dieva toreiz nebija…
Bailes no atombumbas nomainīja neatkarības laika bailes no Krievijas un krievu okupantiem. Tagad tās aizstājušas globālu apmēru bailes no bēgļiem, terorisma, gripas utt.
 Bailes, kas savā būtībā ir psihes radīts aizsargmehānisms, lai mobilizētu organismu ekstremālās situācijās, kuras potenciāli var beigties ar nāvi, kļuvušas par patērētāju sabiedrības pieprasītāko preci, kas, pareizi iepakota, var tikt pārdota labāk par «Iphone 6».
Lai saprastu, ko jaunu par Latvijas sabiedrību un tās bailēm esam uzzinājuši bēgļu krīzes, informācijas tehnoloģiju attīstības un globalizācijas kontekstā,  portāls «Apollo» uz sarunu aicināja Rīgas Tehniskās universitātes docenti, sociālpsiholoģi Lailu Girsovu.
Vai bēgļu krīzes kontekstā mūsu sabiedrībai ir atklātas kādas jaunas diagnozes?
Pirmkārt, līdz pat šim brīdim mēs, paši to bieži vien neapzinoties, esam dzīvojuši ļoti priviliģētos apstākļos – divkopienu sabiedrībā – un vienmēr pamanījušies plēsties ar otru kopienu, uzsverot to, cik mēs esam radikāli un diametrāli pretēji. Vienotība panākta tikai ļoti atsevišķos gadījumos. Tik ļoti izolēta, monokulturāla sabiedrība, protams, ir apvīta ar stereotipiem. Sevišķi, ja tie ir cilvēki, kas labākajā gadījumā izbrauc atsevišķos tūrisma braucienos, un arī tad tikai uz «civilizētajām valstīm». Tā ir ļoti pateicīga augsne ksenofobiskam noskaņojumam, kas zeļ un plaukst.
Arī masu mediji dara savu – tiek publicēti un tiražēti dažādi briesmu stāsti par seksuāli izmantotām sievietēm Ķelnē un izvarotu zēnu Austrijas baseinā. Cilvēkam jau patīk pabaidīties. Visi mīti un briesmu stāsti no tā barojas un atražojas. Tik nelielā nācijā kā Latvijā, fobiskie noskaņojumi ir ne tikai attiecībā uz ksenofobiju. Mēs zinām, ka esam arī ļoti homofobiska nācija. Tas vien jau norāda, ka sabiedrībai ir diezgan nekritiska domāšana un uztvere, diezgan izteikts negatīvisms.
Un fobiju mums daudz…
 Ļoti daudz. Tā kā mēs dzīvojam tekstu pasaulē, kur viens teksts atražo otru, kādā brīdī zūd interese par to, kas tad ir patiesais teksta avots un autors. Neviens šos tekstus nesijā, bet pieņem tos kā dzīves patiesību. Noteikt, kur ir realitāte un objektivitāte, ir ļoti sarežģīti.
Aiz bēgļu krīzes, protams, ir lielās politiskās intrigas. Neesmu sazvērestības teoriju piekritēja, bet, aiz visiem militārajiem konfliktiem slēpjas daudz nopietnākas globālas intereses, par kurām mēs neko nezinām.
No kā tad vidusmēra Latvijas pilsonis baidās – ka bēglis atņems vai piesmies viņa sievieti; atņems omītei pensiju; ievazās šeit svešu ticību; galu galā – izspiedīs no savas zemes latviešus?
Mēs baidāmies no noziedzības līmeņa paaugstināšanās. Protams, ir kaislības, ka bēgļi negrib integrēties, ka viņi spļauj virsū mūsu vērtībām. Ļoti daudzi uzskata, ka viņi netaisās šeit strādāt, bet gatavojas dzīvot no pabalstiem.
Skopajam latvietim ir atvieglojums, kad periodiski mēs tiekam mierināti (arī no augstajām tribīnēm), ka bēgļi nemaz tik ļoti uz Latviju neraujas. Daudz lielāks iegansts būtu šūmēties vāciešiem, ko viņi jau dara, jo Vācijas sabiedrība ir ļoti sašķēlusies. Šajā ziņā mēs esam viendabīgāki savā attieksmē. Vāciešiem attieksmes polarizācija notiek pēc pilnas programmas. Eiropas tolerances un demokrātijas politika ir cietusi diezgan pamatīgu sakāvi, jo pat tie, kuri sludinājuši, ka jābūt iecietīgiem, ka jāuzklausa un jāizprot pretējā kultūra, tagad aci pret aci saskārušies ar konkrētajiem notikumiem, un krietni revidē savus uzskatus.
Vai var teikt, ka šobrīd latvietim bēgļu tēma ir otra lielākā fobija pēc fobijas «krievi nāk!»
Krievi, komunisti. Bet, ja krievus mēs vēl aptuveni pazīstam, tad šeit mēs saskaramies ar kaut ko nepazīstamu. Ksenofobija jau nav bailes tikai no cittautiešiem, tā ir atšķirību nepieņemšana, pretestība pret jebko, kas atšķiras no pieņemtā standarta.
 Šajā ziņā latvietis, dzīvojot savā mazajā etnosā, vienmēr bijis ar ļoti šauru uztveres joslu.
Jauniešiem, kuri vazājas pa pasauli, ir vieglāk. Multikulturālajās sabiedrībās līdz kādai «stundai X» pret to izturas daudz mierīgāk.
Vai tad bailes netiek nodotas no paaudzes paaudzē?
Protams, tiek. Jo mēs bērnus audzinām pēc attiecīgiem stereotipiem. Te atkal jāatgriežas pie masu medijiem ar skaļajiem virsrakstiem, nemeklējot pirmavotus. Konkrētu notikumu interpretācijas tiek maltas un atkārtotas, līdz nosēžas apziņā kā noteikts konstrukts. Jāatzīst, ka Kremļa propaganda šobrīd ir ļoti spēcīga, īpaši tas attiecas uz krievvalodīgo kopienu. Mums ir segregācija savā starpā. Bieži vien mūsu mediji pārpublicē krievu resursu informāciju, pārāk neiespringstot par to, cik tā ir autentiska, cik daudz atbilst realitātei. Ikdienas sarunās tas tiek malts un atkārtots. Tā ir vieglāk, tas ir īsceļš.
Mūsu ziņu portāli ir ļoti tendenciozi un provokatīvi. Attiecīgi komentāros mēs redzam reakciju. Es saprotu, ka komentē vieni un tie paši cilvēki. Avīzes cilvēki lasa aizvien retāk, galvenais informācijas rupors ir internets, kur ierasta prakse ir tekstu īsā forma. Tāpēc aizvien biežāk šodien runā par «funkcionālo analfabētismu».
 Ar laiku nenormālais temps, ar kādu mēs tiekam bombardēti ar informāciju, notrulina vispārējo izglītības līmeni. Cilvēki sāk aizvien sliktāk lasīt, uztvert un saprast lasīto, analizēt to, kas izlasīts, un attiecīgi pēc tam – rakstīt. Ne velti eksistē apzīmējums «ekrānšāviņš», es to vēl paplašinātu – mums ir «šāviņa stila» publicistika, kur jātrāpa uzreiz, pārējo mūsu apziņa piedomā klāt.
Kas notiks tālāk – šī tendence progresēs?
Es neticu sociālajai prognostikai. Tā ir izteikta mūsdienu specifika, ko pierāda daudzi pēdējā laika pavērsieni. Pat skandalozais amerikāņu sovietologs Zbigņevs Bžezinskis pēc PSRS sabrukšanas atzinās, ka nebija paredzējis, ka viss notiks tādos tempos. Viņš vienmēr lielījās par savām prognozētāja spējām. Šī iemesla dēļ runāt par to, kā mainīsies situācija informatīvajā telpā, šobrīd ir ļoti nepateicīgs uzdevums. Šobrīd es neredzu pozitīvas tendences. Mēs redzam, kas televīzijā tiek rādīts «prime time» laikā, un kādā tonī tas tiek atspoguļots – tie ir dažādu kalibru sarunu šovi, kas vienmēr tiek atskaņoti eksaltēti histēriskā tonalitātē, kura pati par sevi neparedz analītiku.
 Masu sabiedriskā apziņa vairumā gadījumu nav gatava kritiskai analītikai, jo tas ir sarežģīti, nogurdinoši, ir nepieciešamas papildu zināšanas. Taču informācija gāžas virsū ar tādu lavīnu, ka nav iespējams apstāties, padomāt un paanalizēt.
Attīstās «ekrānšāviņa domāšana» ..
Jā, «klikveida domāšana». Protams kāds meklē arī analītisku domāšanu gan Krievijā, gan pie mums, bet tie, kā rāda pieredze, ir cilvēki ar attiecīgo profesionālo orientāciju un sagatavotību.
Cik viegli manipulējama ir Latvijas sabiedrība ar tās bailēm?
Ļoti. Jautājums par to, cik profesionāls ir informācijas sniedzējs. Latvijā ir sakarīgi analītiķi politoloģijā, bet es nevaru apgalvot, ka mums ir augstas klases polittehnologi, pretēji tam, kā ir Krievijā. Tur šis segments strādā ļoti augstā līmenī. Latvijā nav tādu tradīciju. Pie mums gatavo politologus, bet viņi tiek gatavoti žurnālistikas darbam, viņi aiziet strādāt valsts iestādēs par konsultantiem. Šie politologi analizē, bet viņi neformē, neprogrammē [sabiedrisko domu].Ja kāds to sagribētu darīt, mums tam būtu ļoti pateicīga augsne.
Kants teicis, ka sabiedrības kritiskās domāšanas neesamība un manipulējamība ir nevis saprāta trūkums, bet slinkums un gļēvulība.
Es varbūt atmestu to gļēvulību. Te vainojama latvju mentalitāte. Lai gan daudzi teikuši, ka nevajag mētāties ar novalkāto stereotipu par «kalpa gala» un «verdzisko» mentalitāti, es uzskatu, ka tas iesakņojies diezgan dziļi mūsu kolektīvajā bezapziņā, jo tos 800 verdzības gadus zem dažādām varam no mūsu vēstures izsvītrot nevar. Piemēram, revolūciju un piketu organizēšanā mēs esam tādi diletanti, ka nederam pat amatiera statusam. Atceramies, kad latvieši pēdējo reizi ir mēģinājuši sarīkot revolūciju. Un nerunājiet šeit par 1991.gada barikādēm, kas bija patriotisma uzrāviens ar «smukām instalācijām». Nedod dievs, ja būtu sācies reāls uzbrukums.
Pēdējā mūsu revolūcija ir 1905.gada revolūcija .Bet arī par to, kā tā tika organizēta, drīzāk var stāstīt anekdotes. Vietējais barons, zemnieku komitejas izraidīts, tika aizvests līdz pagasta robežai. Viņam tika pateikts «Fui, barons, ej prom!».Viņš aizgāja un pēc deviņiem mēnešiem atgriezās ar kazaku sotņu un daļu šeit apšāva, daļu izsūtīja uz Sibīriju.
 Kā rīko piketu vidēji statistiskā, apdalītā Latvijas daļa? Tā ir «karaoke un līnijdeju» hibrīds pie Ministru kabineta. Apstājas «izvarotie» mediķi ar pedagogiem, iztin estētiski skaistus «paladziņus», pasaka «Fui, [Laimdota] Straujuma!», «Fui, [Solvita] Āboltiņa!», pēc tam nodzied «Bēdu, manu lielu bēdu» vai arī latvju nacionālo alkoholiķu himnu «Pūt, vējiņi», kura ir melanholijas caurausta un patiesībā diezgan destruktīva.
Mēs taču mēģinājām dauzīt Saeimai logus…
Atšķirībā no francūžiem, kam barikāžu celtniecība ir nacionālais sporta veids, un revolūcijas ir viņu subkultūra, mums tika apgāztas divas automašīnas un izsisti daži logi. Grieķijā iesaldē pensijas un dzīve valstī apstājas. Sākas demolēšana, drausmīgi nemieri. Var jau teikt – cits temperaments, bet mums nav arī politisko tradīciju. Katrs pats par sevi mēs esam spējīgi burkšķēt.
 Mums ir neirotiska reakcija uz norisēm, par to liecina arī slavenā Āboltiņas ūjināšana. Kā teicis Mihails Žvaņeckis – kad esi ticis pašā augšā, visvairāk gribas nospļauties lejā. Tā atkal ir «kalpa gala domāšana».
..из грязи в kнязи….[krievu val. – No lumpeņa par karali
Jā, pie tam ļoti neirotiski «из грязи в kнязи». Ir jau kāds, kam tas izdodas ļoti eleganti – pacelties, nevis pašapliecināties, bet mūsu gadījumā tas drīzāk būs absolūts izņēmums.
Mums trūkst arī vienotības.
Latvieši ir zemnieku tauta….
..viensētnieki
Jā, un, ja otra sēta ir trīssimt metru attālumā no viņa mājas, tas nenozīmē, ka viņi savā starpā komunicēs, jo pirms trim paaudzēm ir bijis konflikts, kad viena cūka iegāja otra dārzā. Par ko ir bijis stāsts, neviens vairs neatceras, bet škrobe ir briesmīga. Šī iemesla dēļ «kalpa gala mentalitāte» manā leksikā paliks.
Tāpēc arī, nonākot pie varas, joprojām tiek domāts tikai par savu šauro sētu, kas ir ģimene, radi, draugi, bet nevis tauta?
Jā, veidojas protekcionisms, korumpētība. Laikam jāatmet ilūzija, ka oficiālajā reālpolitikā pozīcijā iespējams, ka pie varas būs cilvēki ar izteikti cēlu un humānu vērtību orientāciju.
 Cilvēka runas stils, nonākot tuvāk Jēkaba ielas un attiecīgi Brīvības ielas ēkām, ļoti mainās. Ļoti bieži sāk figurēt vārdiņš «tauta». Šis vārds mani kaitina, ja vien to neizmanto Rainis, [Imants] Ziedonis vai Ojārs Vācietis. «Tauta» ir kaut kas tik ārkārtīgi amorfs un difūzs. Ir konkrētas elektorāta daļas, ir konkrēta mērķauditorija, ir profesionālās, izglītības, etniskās grupas, tādas «tautas» nav, kaut gan tas smuki skan.
Tas ir tāds arhetips, kas simbolizē kaut ko vienotu, monolītu. Vārdu «tauta» principā varētu lietot vienīgi no etnogrāfiskā viedokļa – to vieno valoda, teritoriālais faktors, tradīcijas, bet ne jau politiskie un ekonomiskie uzskati. Bet pasakiet vienam «Rimi» strādājošam cilvēkam, ka sarunās jāizmanto nevis vārds «tauta», bet «elektorāts». Tas ir stereotipizētais domāšanas veids.
Kādēļ bailes mūsdienās ir kļuvušas par visvieglāk pārdodamo un pieprasītāko preci?
Tās nav «kļuvušas», tās vienmēr tādas ir bijušas, ar tām ļoti vienkārši var manipulēt, jo bailes ir viens no viszemākā līmeņa instinktiem, dabiska aizsargreakcija. Vajadzība pēc drošības novalkātajā «Maslova piramīdā» ir otrajā līmenī, tā ir viena no aktuālākajām un primitīvākajām vajadzībām. Tikko šī drošība netiek izjusta, tiklīdz tavā eksistenciālajā lauciņā parādās kaut kas, ko tu nespēj uzreiz atpazīt, tā ir pirmā dabiskā reakcija. Ir piemērs – jūs sēžat dzīvoklī viens pats, labi zinot, ka bez jums tajā neviena nav, durvis ir slēgtas un dzīvoklis atrodas astotajā stāvā un pēkšņi jūs blakus istabā dzirdat neizskaidrojamas izcelsmes troksni, jūsu pirmā reakcija ir bailes.Bailes bieži vien ir absolūti iracionālas.Visas fobijas ir iracionālas. Man joprojām ir bail no čūskām. Man Latvijā…kur es nekad mūžā neesmu dabā redzējusi odzi. Bet, ieraugot nekaitīgo zalkti, es esmu gatava nogāzties ar infarktu. Ar bailēm var veikli manipulēt un to arī izmanto. Tur, kur pilsētās ņirb viss ādas krāsu spektrs – dzeltenais, pelēkais, visas astoņdesmit brūnā nokrāsas, pie tā ir pierasts. Tas, kurš dzīvojis vienā režīmā, baidās. Viss, kas nav izskaidrojams, vieš nedrošības sajūtu.
Es savulaik ļoti baidījos no atomkara, tas raksturīgs visai manai paaudzei…
Karš un neitrona bumbas, jā, jā. Bet nevajag aizmirst, ka padomju laikā mēs dzīvojām diezgan izolētā informatīvajā sistēmā.Amerikāņi potēja savai tautai, ka Krievijā ir tikai Sibīrija, un tur staigā lāči. Mums mūsu vadoņi potēja, ka amerikāņi grib mūs iznīcināt. Nebija daudzu to baiļu, kuras šobrīd ir ļoti reālas, un kurām ir reāls pamats. Bailes no bezdarba, bailes no nabadzības, no neaizsargātības, no noziedzības. Atceramies, ka padomju laikā bija jānotiek kaut kam absolūti grandiozam, lai padomju prese sāktu rakstīt informāciju par noziegumiem.
Bailes no atombumbas, manuprāt, bija ļoti reālas
Tās bija nepieciešamas kā manipulatīvs ierocis, lai stiprinātu solidaritāti ar vienoto padomju tautu un nāciju. Šodien baiļu spektrs ir daudz bagātīgāks, jo mēs dzīvojam informatīvā sabiedrībā. Jā, tās tiek attiecīgi pasniegtas. Bailes kā pamats tālākiem komercprojektiem. Tas pats attiecas uz ažiotāžu ap vakcinācijas jautājumiem utt.
Ko darīt – cenzēt informāciju?
 Vai vajag kaut kā filtrēt informāciju, kura nonāk līdz mums – tas ir ļoti sensitīvs jautājums. Interneta komentāros periodiski tiek aicināts norādīt, kurš ir autors konkrētajam vēstījumam. Tie Krievijas ziņu portāli, kuriem sekoju es, vispār izslēdz komentāru iespēju kā tādu.
Septiņdesmitajos gados bija pētījums par to, ka, ja preses pirmajās lapaspusēs liek informāciju par smagām katastrofām ar bojāgājušajiem, ir jārēķinās ar to, ka tuvākā mēneša laikā analoģisku katastrofu skaits var pieaugt līdz pat 20, 30 procentiem. Mūsu interneta portāli nedrīkstētu pirmajās lapās publicēt statistiku par bojāgājušajiem uz Latvijas ceļiem, jo arī tā ir sava veida programmēšana, bumeranga efekts. Neviens nevar pateikt, kā tas notiek. Tas ir destruktīvs, žurnālistikai piemītošs faktors – pozitīvais «nerullē», bet destruktīvais un nekrofīlais aiziet uz «urrā».
Mēs kaut kā atšķiramies no citām nācijām baidīšanās ziņā?
No tiem, kas dzīvo informatīvajā sabiedrībā, es domāju, ka nē. Tēmu par sabiedrības neirotizāciju sāka attīstīt pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados neofreidisti, Frankfurtes skola .[Vācu/amerikāņu sociālpsihologs, filozofs Ērihs] Fromms toreiz pateica, ka mēs paši uz to [sabiedrības neirotizāciju] esam gājuši. Nemitīgi attīstot zinātniski tehnisko progresu, mēs ejam pretī savai iznīcībai.
1939.gadā [vācu- amerikāņu psihoanalītiķe] Karena Horneja publicēja savu «Mūsu laikmeta neirotisko personību» ar šo pašu pamatuzstādījumu, ka sabiedrība neirotizējas dinamiskā, nemitīgā progresa apstākļos. Tagad vēl esam kā džinu no pudeles izlaiduši nenormālu progresu informācijas tehnoloģiju jomā. Šobrīd internets ir neaizsargāts. Nav vēl regulatīvais drošības mehānisms tik nobriedis, lai šo situāciju varētu mērķtiecīgi regulēt, jo tiklīdz kas tāds tiks darīts, tā kāds tūlīt sāks bļaut, ka tiek ieviesta cenzūra.
Šis process ir neapturams?
Es jau minēju, ka neprognozēšu. Jābūt reālam «sprādzienam», lai tiktu ieviestas attiecīgās korekcijas, ne tikai lokālā, bet diezgan plašā telpā. Tāds sprādziens bija 11.septembris, kad nedaudz sāka izdarīt kaut kādus secinājumus, tomēr būtiskus uzlabojumus tas neradīja.
 Mežonīgā virpulī savijas pasaules tirgus ar visiem globalizācijas procesiem, politika ar savām spēlēm. Visam pamatā ir augsne – ikdienas cilvēki, šī apziņa, kas tiek bradāta.
…Info avots: http://m.apollo.tvnet.lv/zinas/latvija-bailu-virpuli/721510?utm_source=inbox&utm_campaign=news&utm_medium=newsbox