Seju aizsedzošu galvassegu nēsāšana Latvijā: atļaut vai aizliegt

DINA GAILĪTE
Kaut gan sievietes, kas publiskās vietās nēsā seju pilnībā aizsedzošu apģērbu, mūsdienu Latvijā ir ārkārtīgs retums – atšķirībā no citām Eiropas valstīm, kurās dzīvo lielas musulmaņu kopienas, tomēr jautājums par šāda apģērba akceptēšanu vai aizliegšanu pēdējā laikā ir kļuvis aktuāls – kā daļa no visai emocionālajām un plašajām diskusijām par nepieciešamību Latvijai solidāri uzņemt daļu no Eiropu pārņēmušās imigrantu un bēgļu straumes.
Pirmais šo tēmu plašākai apspriešanai 2015. gada augustā pieteica Valsts prezidents Raimonds Vējonis, debašu nepieciešamību atbalstīja arī tiesībsargs Juris Jansons. Vairāku politiķu viedokļi par iespēju aizliegt Latvijā seju aizsedzošus musulmaņu sieviešu apģērbus atšķīrās: iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis un kultūras ministre Dace Melbārde pret šādu iespēju tobrīd izturējās atturīgi, savukārt tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs priekšlikumu konceptuāli atbalstīja.
Jau septembrī parādījās pirmā steidzīgā politiskā iniciatīva šajā sakarā, tomēr Saeimas vairākums Latvijas Reģionu apvienības izstrādāto un citu opozīcijas partiju atbalstīto likumprojektu “Par personas sejas aizklāšanas regulējumu publiskās vietās” noraidīja. Šī projekts autori kā iecerētā likuma mērķi norādīja – palielināt sabiedrisko kārtību un drošību, cilvēkiem atrodoties publiskās vietās, un piedāvāja par sejas aizklāšanu ar apģērbu publiskās vietās paredzēt sodu līdz 150 eiro, savukārt par personas piespiešanu aizklāt seju ar apģērbu publiskās vietās sodīt ar 350 eiro naudas sodu.
Pēc neilga laika tomēr arī valdību veidojošās partijas ķērās pie jautājuma izpētes. 2015. gada 10. novembrī Ministru kabinets slēgtā sēdē izskatīja un atbalstīja Tieslietu ministrijas informatīvo ziņojumu “Par iespēju ieviest aizliegumu sabiedriskās vietās nēsāt seju aizsedzošu apģērbu”. Ziņojumā tika norādīts, ka, ņemot vērā Latvijas normatīvo regulējumu, citu valstu pieredzi, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, var secināt, ka valstij ir tiesības noteikt aizliegumu sabiedriskajās vietās nēsāt seju aizsedzošu apģērbu. Tomēr šādam aizliegumam ir jābūt noteiktam likumā pietiekami skaidri un saprotami, jāatbilst specifiskajai valsts situācijai, tam jābūt vienīgajam līdzeklim, lai sasniegtu likuma mērķi. Tāpat ziņojumā tika norādīts, ka vēl nepieciešama padziļināta izpēte par iespējamiem grozījumiem normatīvajos aktos, kā arī pirms aizlieguma ieviešanas ir nepieciešama visaptveroša sabiedriska diskusija par šo jautājumu. Valdība, izskatot šo ziņojumu, pieņēma lēmumu uzdot Tieslietu ministrijai kopā ar Ārlietu un Iekšlietu ministriju līdz 1. martam izvērtēt šāda aizlieguma nepieciešamību un iespējas.
Musulmaņu sieviešu tradicionālā apģērba tēmas aktualitāti savā ziņā pierādīja arī fakts, ka 2015. gadā seju aizsedzošo galvassegu potenciālā aizlieguma konstitucionalitātes pārbaudei pievērsās arī Latvijas jaunie tiesībnieki – tieši par šo jautājumu bija Kārļa Dišlera XVII konstitucionālās tiesas procesa izspēles kāzuss.
Kaut arī, šo “Jurista Vārda” materiālu gatavojot, kļuva zināms, ka neviens no bēgļiem un imigrantiem pagaidām nav piekritis pārcelties tieši uz Latviju, tomēr nevar izslēgt, ka nākotnē situācija varētu arī mainīties un līdz ar to potenciāli palielinātos tādu kultūru un reliģiju klātbūtne mūsu sabiedrībā, kuru ģērbšanās tradīcijas būtiski atšķiras no šeit pierastajām. Turklāt drīzumā beigsies Tieslietu ministrijai dotais laiks izstrādāt priekšlikumus par seju aizsedzošo sieviešu galvassegu potenciālo ierobežošanu Latvijā.
Tādēļ šajā “Jurista Vārdā” plašākas diskusijas veicināšanai piedāvājam Jekaterinas Macukas pārskatu par Tieslietu ministrijas apsvērumiem un veikumu, strādājot pie valdības deleģētā uzdevuma, Ilzes Tralmakas komentāru par ECT lietu “S.A.S. pret Franciju”, nelielu Elizabetes Krivcovas repliku un plašāku Vladlenas Rudusānes-Simičas analīzi par musulmaņu sieviešu tradicionālo galvassegu lietojuma problemātiku Eiropā ( http://www.juristavards.lv/doc/268053-sieviesu-lakats-tiesibu-mezgla/ ) .
Lai lasītājam atvieglotu orientēšanos musulmaņu sieviešu galvassegu līkločos, pievienojam plašāk izplatīto variantu attēlus. Ņemot vērā musulmaņu reliģisko tradīciju variācijas, kā arī dažādās valstīs izplatītos atšķirīgos ģērbšanās ieradumus, sieviešu tradicionālajām galvassegām ir vēl arī daudzi citi varianti un nosaukumi.
Turklāt, lai mazliet provocētu mūsu lasītāju, publicējam arī ievērojamā Baltijas novadpētnieka vācbaltieša Johana Kristofa Broces 18. gadsimta nogalē darināta zīmējuma reprodukciju, kurā redzams, ka arī mūsu reģiona kultūrtelpai nav sveša sievietes ievīstīšana no galvas līdz kājām: mūsu kaimiņu igauņu zemnieku tradīcijas noteikti pieskaitāmas mūsu kopīgajai Eiropas kultūrvēsturiskajai telpai.
Noslēdzot – vēl dažas rindas no Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!”, kur mākslas formā spilgti apliecināta arī latviešu sieviešu tradīcija valkāt galvassegu (un aizsegt acis?) un tās ciešā saistība ar senajiem priekšstatiem par sievietes tikumību. Lūk, ieskats Ulda un “sedzacītes” Baibiņas dialogā.
Uldis (Uz Barbu.):
Nu nau joks, nu no tiesas:
Dod nu mutes, esi mana!
Atsedz savu acu segu. [..]
Barba (Sasliedamās, dusmās uz Uldi.):
[..] Kad tev, puisim, kauna nau,
Es tev kaunu padarīšu:
Pati acis es atsedzu,
Lai tu redzi, kā tās mirdz,
Tevi, puisi, nicinot!
(Viņa norauj pati sev lakatiņu no galvas.)
…Info avots: Gailīte D. Seju aizsedzošu galvassegu nēsāšana Latvijā: atļaut vai aizliegt. Jurista Vārds, 09.02.2016., Nr. 6 (909), 10.-11.lpp. ; http://www.juristavards.lv/doc/268049-seju-aizsedzosu-galvassegu-nesasana-latvija-atlaut-vai-aizliegt/