Veselības aprūpes konstitucionāla ranga vērtību pilnībā deleģēšana valdībai rada Satversmes 91. un 111.panta pārkāpumus

Tiesībsargs Juris Jansons publiskojis gan pētījumu “Latvijas valsts garantētā medicīniskās palīdzības minimuma atbilstība cilvēktiesību standartam”, gan savu atzinumu kādā pārbaudes lietā par vienlīdzības principa īstenošanu ārstniecības personu atlīdzības noteikšanā. Abi šie materiāli pilnā versijā pieejami tiesībsarga interneta mājaslapā ( http://www.tiesibsargs.lv/files/content/Petijumi/Petijums_Valsts_garantetais_mediciniskas_palidzibas_minimums_2016.pdf ) , taču ieskatam, iezīmējot galvenos konstatētos problemātiskos aspektus, publicējam minētā pētījuma secinājumus un rekomendācijas. Jāpiebilst, ka pētījuma fokuss vērsts uz diviem aspektiem, izvērtējot, pirmkārt, Satversmes garantētā veselības aprūpes minimuma atbilstību cilvēktiesību standartam, otrkārt, būtiskākās nepilnības veselības aprūpē.
1. Latvijas Republikas Satversme tiesības uz veselību regulē īsi un kodolīgi – 111. pantā teikts, ka “valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu”. Piepildīt jēdzienu “medicīniskās palīdzības minimums” ar konkrētu saturu ir likumdevēja un izpildvaras uzdevums.
2. Neapšaubot sociālo tiesību realizācijas ciešo saistību ar katras valsts finansiālajām iespējām, vērā ņemama ir Satversmes tiesas atziņa: “Ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts no tām nevar atteikties. Šīm tiesībām vairs nav tikai deklaratīvs raksturs.” Latvijas likumdevējs un izpildvara nevar atteikties nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumus, jo tiesības tos saņemt ir ietvertas konstitūcijā. Tāpēc īpaši nozīmīgi ir normatīvajos aktos skaidrot, kāds ir Satversmes 111. pantā ietvertā jēdziena “medicīniskās palīdzības minimums” kvantitatīvais un kvalitatīvais saturs attiecībā uz katra Latvijas iedzīvotāja tiesībām prasīt un saņemt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus.
3. Analizējot no starptautiskajiem standartiem izrietošos formulējumus veselības tiesību jomā, jāsecina, ka Satversmē dotais orientieris “medicīniskās palīdzības minimums” ir salīdzinoši piezemēts. Starptautiskajos standartos, kas izriet gan no SPESKT, gan no Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas, dotais formulējums arī ir kodolīgs, tomēr nepārprotami nes citu vēstījumu. Proti, atzīstot, ka valstij ir jārīkojas tai pieejamo resursu ietvaros, kā virsmērķis attiecībā pret indivīdu ir noteiktas “ikviena tiesības baudīt visaugstāko fiziskās un garīgās veselības standartu”.
4. Diskusijas par “medicīniskās palīdzības minimumu” veselības nozares profesionāļu vidū un sabiedrībā ir bijušas vairākkārt, tostarp arī Tiesībsarga konsultatīvās padomes ietvaros, Latvijas Ārstu biedrībā un pacientu interešu aizsardzības organizācijās. Diskusijas rezultātā izkristalizējies viedoklis, ka nav pieļaujams neatliekamās medicīniskās palīdzības apjoma noteikšanu deleģēt Ministru kabinetam. Veselības aprūpes pamatpakalpojumiem, ko ikvienam garantē valsts, principu līmenī ir jābūt skaidri noteiktiem likumā, un likumdevējs nedrīkst konstitucionāla ranga vērtību pilnībā deleģēt Ministru kabinetam, skaidri neiezīmējot pakalpojumu apjomu un pieejamību.
5. Pašreiz Ārstniecības likums paredz, ka valsts pienākums ir sniegt neatliekamo palīdzību, taču skaidru kritēriju šīs palīdzības satura definēšanai nav. Valsts apmaksātās neatliekamās medicīniskās palīdzības apjomu šobrīd nepamatoti nosaka Ministru kabinets, lai gan tas principā ir Saeimas kompetences jautājums. Arī attiecībā uz citiem veselības aprūpes pakalpojumiem ir spēkā Ministru kabineta 17.12.2013. noteikumi Nr. 1529 “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība”, kuros uzskaitīti valsts apmaksātie pakalpojumi un tie pakalpojumi, kuru izdevumus valsts nesedz. Jāatzīst, ka kopš šo noteikumu pieņemšanas regulējums ir kļuvis konkrētāks. Problēma rodas gadījumos, ja cilvēkam ir veselības problēma, kas nav iekļauta minētajā Ministru kabineta regulējumā, bet kas apdraud dzīvību. Valstiski regulēta mehānisma, kā rīkoties šādos ārkārtas gadījumos, nav. Piemēram, kā šajā pētījumā tuvāk apskatītajā gadījumā, kad Nacionālais veselības dienests atteica jaunai sievietei ar dzīvībai bīstamu, bet retu slimību finansēt plaušu transplantāciju, kas bija vienīgais risinājums dzīvības glābšanai. Ierēdņu atteikums tika pamatots vienkārši – “plaušu transplantācijas apmaksa Latvijas normatīvajos aktos nav iekļauta”, taču netika ņemts vērā, kāpēc nepieciešama šāda orgānu transplantācija un kāpēc valstij tā būtu jāapmaksā.
6. Par valsts līdzekļiem Latvijā ir iespēja transplantēt nieres, aknas (bērniem), arī sirdi, kas izmaksu ziņā arī ir dārgas operācijas. Visas šīs operācijas nepieciešams veikt gadījumos, kad izsmelta citu ārstniecības metožu lietošana un ir nepieciešams glābt pacienta dzīvību. Kāpēc daudzos gadījumos valsts orgānu transplantāciju apmaksā, bet tieši plaušu transplantācijas operācijas – nē, kaut gan arī tas ir vienīgais veids dzīvības glābšanai? Šeit tiek skarts arī Satversmes 91. pantā nostiprinātais tiesiskās vienlīdzības princips. Likumdevēja mērķis, nosakot Satversmē to, ka valstij ir jāsniedz zināmas garantijas (tai skaitā finansiālas) veselības aprūpes jomā, ir panākt, lai netiek apdraudēta cilvēka veselība un dzīvība. Ja no medicīniskā viedokļa cilvēks bez plaušu transplantācijas nevar dzīvot, ir nepareizi, ka sociāli atbildīga valsts atsakās par šo pakalpojumu maksāt. Vai nu tā nav sociāli atbildīga valsts, vai nu likumdevējs nav radījis atbilstošu mehānismu, kā valsts pārvaldei rīkoties. Minētajā gadījumā pacients varētu vērsties tiesā un apstrīdēt nelabvēlīgo lēmumu, taču šis process nav viegls, prasa laiku un citus resursus, kas smagas slimības gadījumā var būt neiespējami. Turklāt, ievērojot vairākus Satversmes tiesas secinājumus attiecībā uz valsts pienākumiem sociālo tiesību īstenošanā, iznākumu šādam tiesāšanās procesam ir grūti paredzēt. Tāpat šajā gadījumā problemātiskas ir normas, kas neparedz plaušu transplantācijas apmaksu, proti, iztrūkstoša normatīvā regulējuma apstrīdēšana Satversmes tiesā, jo tiesa pamatā nodarbojas ar esošā normatīvā regulējuma konstitucionālās atbilstības pārbaudi. Tā ir likumdevēja funkcija, bet konkrētā gadījumā caur likumā noteikto deleģējumu – izpildvaras.
7. Kaut gan kopumā tiesiskais regulējums veselības aprūpes pieejamības jomā Latvijā ir ļoti detalizēts, problēmas sagādā šī regulējuma interpretācija un piemērošana atbilstoši tā jēgai un mērķiem. Cilvēkam nav garantiju, ka sarežģītākos veselības problēmu gadījumos neskaidrie normatīvie akti netiks interpretēti viņam par sliktu. Latvijā sabiedrība to apzinās, par ko liecina lielais iedzīvotāju atbalsts, ziedojot līdzcilvēkiem veselības problēmu risināšanai.
8. Apskatītie individuālie piemēri un vispārējās problēmas reto slimību un orgānu transplantācijas jomā kopumā liecina, ka pat tādos gadījumos, kuros izšķiras cilvēka dzīvības jautājums, valsts politikas noteicēju pieeja problēmu risināšanai ir vienkāršota – noteikumi neparedz, tātad – nepienākas. Uz jautājumu, kāpēc noteikumi neparedz, atbilde arī ir vienkārša – nav finansējuma, bet esošais paredz “primāri nodrošināt plašākas sabiedrības intereses”. Kādas ir šīs intereses? To uzskatāmi parāda lielā ziedotāju atsaucība gadījumos, kad cilvēka dzīvība vai veselība ir apdraudēta. Nepieciešamie līdzekļi tiek saziedoti bez liekas kavēšanās. Sabiedrību interesē, lai katrā individuālā gadījumā cilvēkam tiktu sniegta nepieciešamā palīdzība. Tā ir pārliecība, par kuru viņi ir gatavi maksāt divreiz – vispirms samaksājot nodokļus un tad arī katrā individuālā gadījumā, kad valdības noteiktajā regulējumā kaut kas līdz galam nav paredzēts. Šī ir diezgan pretrunīga situācija. No vienas puses, valsts pamatlikums paredz, ka valsts garantē vismaz minimālo veselības aprūpi ikvienam un, no otras puses, valdības piedāvātais risinājums ir problemātisko gadījumu atstāšana pašu indivīdu vai sabiedrības ziņā. Šī pretruna viennozīmīgi liek domāt, ka veselības aprūpes konstitucionālās garantijas vismaz šobrīd Latvijā ir mīts, nevis realitāte. Tās kontekstā būtiski atgādināt ANO komitejas SPESKT Vispārējā komentārā Nr. 14 ietverto skaidrojumu, ka ir svarīgi nošķirt valsts nevēlēšanos no nespējas izpildīt 12. panta noteiktos pienākumus.
9. Analizējot Satversmes tiesas praksi, jāsecina, ka arī Satversmes tiesa, kuras uzdevums ir uzraudzīt, lai valstī pastāvošais regulējums atbilstu konstitucionālajiem virsprincipiem, šobrīd ir aizgājusi pa to pašu ceļu, pa kuru virzās valdība. Lietās, kurās veselības aprūpes jautājumi pārklājas ar pilsonisko un politisko tiesību garantēšanu (galvenokārt lietās saistībā ar ieslodzīto tiesību uz veselības aprūpi ierobežošanu), tā konsekventi ir atzinusi, ka regulējums nav atbilstošs cilvēktiesību normām. Šajās lietās ir pieejama Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, līdz ar ko arī Satversmes tiesas atziņas ir bijušas progresīvākas. Pārējos gadījumos lietās, kas skar tiesību uz veselību jautājumu interpretāciju, tiesas lēmums ir bijis, ka regulējums ir atbilstošs un valdībai jārīkojas vien tai atvēlēto līdzekļu ietvaros.
10. Kā izriet no Latvijas un arī Igaunijas piemēra, valstīs, kuras atrodas pārejas posmā, ir īpaši svarīgi, lai konstitucionālie virsprincipi (tādi kā sociālais atbildīgums, tiesiskums, cilvēktiesības u.c.) stingri iesakņotos valsts pārvaldes un tās politikas veidotāju apziņā, kā arī kļūtu par to darbības galveno orientieri. Latvijā diemžēl tas joprojām tā nav. Ārkārtas situācijās, kad Satversme paredz, ka cilvēkiem jāgarantē veselības aprūpes minimums un šo minimumu precizē tikai valdības izdoti noteikumi, kurus valdība var arī salīdzinoši vienkārši pati grozīt, bet atsakās to darīt, konstitucionālās garantijas veselības aprūpes jomā ir kļuvušas par mītu.
11. Igaunijas veselības aprūpes sistēma ir atšķirīga no Latvijas, tāpēc nebūtu iespējams tiešā veidā izmantot Igaunijas normatīvo regulējumu kā paraugu. Tomēr Igaunijas piemērs ar kopumā pārdomātu nozares normatīvo regulējumu kā pamatu veiksmīgai nozares sakārtošanai ir labs pamudinājums arī Latvijā beidzot primāri sakārtot tiesiskā regulējuma jautājumus. Tam nepieciešams sistēmisks skatījums un mērķtiecīgi ieguldīts atbildīgās ministrijas ierēdņu, kā arī parlamenta deputātu darbs.
12. Latvijā mēģinājums likumdevēja līmenī regulēt valsts garantēto medicīniskās palīdzības minimumu ir nepamatoti iekavējies. Kā liecina pētījumā apskatītie individuālie piemēri, ārstniecība retu slimību gadījumos nereti šajā “minimumā” neietilpst. Tiesiskā regulējuma sakārtošanā īpaša uzmanība būtu pievēršama šādiem aspektiem:
Valstī par likumdošanas procesu atbildīgajām institūcijām (ministrijai, valdībai un parlamentam) jāveic aktīvs darbs pie normatīvo aktu bāzes izstrādāšanas, lai Satversmes 111. pantā paredzētais valsts garantētais “medicīniskās palīdzības minimums” tiktu skaidri un saprotami noteikts likumdevēja līmenī.
Jāturpina darbs pie jaunā Ārstniecības likuma izstrādes un pieņemšanas, novēršot trūkumus spēkā esošajā likumā, kas liedz ikvienas personas vienlīdzīgas tiesības uz veselības aprūpi. Likuma izstrādes gaitā jāvelta pietiekama uzmanība visu ieinteresēto pušu konstruktīvu viedokļu uzklausīšanai, kā arī jāspēj rast kompromisu starp dažādu grupu interesēm.
Jāizstrādā mehānisms jeb sava veida “drošības spilvens” veselības aprūpes pasākumu nodrošināšanai ārkārtas gadījumos, piemēram, tādos kā šajā pētījumā analizētie gadījumi, kad normatīvais regulējums kaut kādu iemeslu dēļ neparedz pakalpojuma apmaksu konkrētai personai, bet Satversmē ietverto cilvēktiesību garantēšana tomēr prasa aktīvu valsts līdzdalību palīdzības sniegšanā. Viens no risinājumiem varētu būt veselības ministra izteiktais ierosinājums izveidot atsevišķu fondu, kurā izdalīt finansējumu šādu ārkārtas gadījumu apmaksai. Līdzekļi tajā varētu tikt iemaksāti no valsts budžeta, kā arī piesaistīti ar ziedojumiem.
Izstrādāt normatīvo regulējumu, kas noteiktu maksimālo gaidīšanas laiku, kādā veselības aprūpes pakalpojums jānodrošina, kā arī paredzētu šo gaidīšanas laiku ievērošanas kontroles mehānismu.
Izstrādāt atbilstošu regulējumu reto slimību pacientu īpašo vajadzību aizsardzībai, kā arī nodrošināt centralizētu reto slimību pacientu uzskaiti, kas palīdzētu noteikt izmaksas, kas nepieciešamas cilvēku aprūpei ar retām slimībām.
…Info avots: http://www.juristavards.lv/doc/268042-petijums-veselibas-aprupes-konstitucionalas-garantijas-latvija-ir-mits-nevis-realitate/