Jāatgūst Tautai atņemtās likumdošanas tiesības!

Intervēja Liene Apine; 24.12.2015
2015. gada 1. janvārī stājās spēkā 2012. gada 8. novembra grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu”. Izmantojot situāciju pēc referenduma par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā, politiķi nolēma, ka turpmāk, lai pilsoņi varētu rosināt jebkādu likumprojektu Saeimā, ir jāsavāc viena desmitā daļa jeb 155 000 balsstiesīgo vēlētāju parakstu.
Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) ir izsludinājusi 18.09.2015. tautas parakstīšanai biedrības “Atvērtās pārvaldības partnerība Latvijā” rosinātu likumprojektu, kas ierobežojošos 08.11.2012. likuma grozījumus atceltu.
Jurists Ivars Redisons ir viens no biedrības “Atvērtās pārvaldības partnerība Latvijā” dalībniekiem un parakstu vākšanas iniciatoriem.
Saruna ar juristu, Rīgas Stradiņa Universitātes pasniedzēju Ivaru Redisonu
Runā vienu, domā otru, dara trešo
Ivars Redisons: Tāpat kā laikraksta “DDD” veidotājus, arī mani virza ideja par taisnīguma atjaunošanu Latvijā. 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas valsts, un 1920. gada 27. maijā Satversmes sapulce pieņēma Deklarāciju par Latvijas valsti, kurā bija tikai divi
panti. Pirmajā pantā noteikts: “Latvija ir pastāvīga un neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu,” bet otrajā pantā ir deklarēts: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Ļoti skaidri un lakoniski izteikts būtiskākais, bet – kāpēc šobrīd viss iet šķērsām?
DDD: Vai jums ir atbilde uz šo jautājumu?
I.R.: Manuprāt, cilvēku egoisms ir sasniedzis nebijušus apmērus, cilvēki ir zaudējuši saprātu, tādēļ rīkojas pretēji jebkādai loģikai un sirdsapziņai. Daudzi ir apjukuši, jo vienlaikus kārtību nosaka gan Latvijas, gan Eiropas likumi.
DDD: …vēl jau pastāv arī nerakstītie likumi, kurus pārzina tikai “savējie”.
I.R.: Jā, ir kaut kas tāds, kas nav saprotams – runā vienu, domā otru, raksta vēl trešo un dara ceturto. Tā ir šizofrēnija. Tātad ir jāapstājas pie tā, kas ir īstais. Un kas tad ir īstais? Tas, kas ir rakstos. Tātad jāmeklē rakstos. Un kas tad ir raksti? Pirmkārt, Deklarācija par Latvijas valsti, Satversmes sapulces protokoli, kur ir visas diskusijas, lēmumi un likumi – nav nekas jāizgudro, tikai jāizlasa.
DDD: Kāpēc esat uzsākuši parakstu vākšanu, lai tiktu atcelti pašreizējie grozījumi, kas nosaka ierobežojumus kārtībā, kādā var ierosināt obligāto likumprojektu Saeimā – daudzi zem tā saprot referendumu jeb tautas nobalošanu?
I.R.: Šobrīd Latvijas tautai ir atņemtas pamata tiesības, kuras ir deklarētas valsts pamatdokumenta (Satversmes sapulces pieņemtā “Deklarācijā par Latvijas valsti”;) otrajā pantā – ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Satversmē ir atšifrēts, kādā veidā tiek realizēta tautas vara – tieši vai caur pārstāvjiem Saeimā. Tā kā visi Latvijas likumīgie pavalstnieki nevar vienlaikus sanāk kopā, tad ir Saeima, kas visu laiku strādā.
Deputātiem ir jābrauc pie vēlētājiem, jāuzzina, ko vēlētāji grib un bez jebkādiem parakstiem ir jāierosina attiecīgi jautājumi, kas vajadzīgi. Un, ja deputāti neņem vērā vēlētāju gribu, tad valsts dibinātāji ir paredzējuši, ka vēlētājiem ir tiesības iesniegt obligātu likumprojektu.
Šodien galvas ir sajaukuši lielie meli, ka, tiklīdz pieci vīri aicina vākt parakstus, tas jau esot referendums. Kā jau teicu, cilvēki ir iebaidīti ar 2012. gada provokāciju – referendumu par
valsts valodu, tādēļ daudzi pat necenšas iedziļināties un atšifrēt melus, kādus mums politiķi uzspiež. Tas mākslīgais tracis ap krievu valodas referendumu bija melu pilns. Pilnīgi aplami bija bļāvieni, ka visiem latviešiem obligāti jāiet uz referendumu, lai nosargātu latviešu valodas pozīcijas. Patiesībā nevienam tieši nevajadzēja iet; burkšķis izčākstētu pats no sevis.
Satversmē skaidri un gaiši ir pateikts, ka referendumā jānobalso “par” pusei no visiem balsstiesīgajiem. Tātad par vajadzēja savākt 778 tūkstošus balsu, nevis pret – jo šajā referendumā jāskaita tikai balsis par, nevis pret. Tātad tas viss tika samelots (sagrozīts).
Lūk, skaitļi: 2012. gada 18. februāra referendumā par krievu valodu, grozījumus balsojot “par” atbalstīja vien 17,2 % vēlētāju jeb 273 347 no visiem 1 545 004 balsstiesīgajiem, respesktīvi pārējie 82,29% Latvijas vēlētāju jeb 1 271 657 neatbalstīja šos grozījumus. Referendumu boikotēja 449 935 vēlētāji, vēl 821 722 balsoja “pret”. Pie šāda rezultāta ir absurdi apgalvot, ka tauta Latvijā esot nesaprātīga. Bet tieši tā tas tika sagrozīts, ka esot jāaizliedz tautai iespēja traucēt Saeimu ar jebkādiem, arī vienkāršiem likumu projektiem.
Par suverēnās varas delēģēšanu tautai
Ivars Redisons: Atgriežoties vēl pie rakstiem. Vēsturiskās filmās, grāmatās ir attēlots, kā pareizi pieņemt lēmumus – notiek tikšanās, sanāk kopā vecajie un spriež, ko šādos gadījumos darīja senči. Tiek atsaukts rakstu turētājs, un aicina viņu nolasīt, kas rakstīts senajos likumos. Rakstu turētājs tos nolasa, un visi apspriež, ka jādara tā, kā noteikuši senči. Šobrīd ir daudz sarežģītu situāciju, kad nepieciešams pieņemt lēmumus. Piemēram, tagad būtu lietderīgi izpētīt, kā rīkoties ar migrantu ieceļošanu. Vajadzīgs būtu zināt, ko rakstos teikuši mūsu senči. Bet izrādās, ka mūsdienu rakstu turētāji melo. Viņi stāsta to, kas vispār nav rakstīts. Vai nu viņiem ir samaksāts vai kā, bet viņi melo. Tātad rakstu šodienas turētājiem -politiķu līgtiem juristiem – nevar ticēt. Jāmeklē patiesība pašiem!
Ja paskatītos, kas ir rakstīts Satversmes sapulces pieņemtajā Deklarācijā par Latvijas valsti, viss nostātos savās vietās. Būtu jāpaskatās, kas ir rakstīts 1919. gada Pilsonības likumā, un problēma izzustu – pilsoņi var būt visi, kas dzīvoja Latvijā 1914. gada 1. septembrī, un nekādu vairs strīdu. Viss ir pilnīgi skaidrs. 1922. gadā, kad ļoti daudzi atgriezās no Krievijas Latvijā, atbrauca līdzi arī tādi latvieši, kas nebija dzīvojuši Latvijā 1914. gadā, un tad bija vajadzīga procedūra, lai latvieši varētu kļūt par Latvijas pavalstniekiem. Viss likumos ir skaidrs un atrisināms.
DDD: Jūsu ierosinātie likuma grozījumi, par kuriem šobrīd notiek parakstu vākšana, taču nav saistīti ar pilsonības jautājumu?
I.R.: Nē, bet tie ir cieši saistīti ar suverēnās varas deleģēšanu tautai. 2012. gada 8. novembrī šī vara tautai tika atņemta, nosakot principā nereālus priekšnoteikumus tautas gribas izteikšanai referendumā.
DDD: Mūsu cilvēki līdz šim nav izcēlušies ar lielu entuziasmu vākt parakstus, lai iesniegtu kādu likuma priekšlikumu. Iespējams, daudzi pat nezina, kāda iepriekš bija referenduma ierosināšanas kārtība un kāda tā ir tagad. Lūdzu, paskaidrojiet, lai cilvēki saprastu, kādas
iespējas viņiem ir atņemtas.
I.R.: Likums par tautas nobalsošanu sastāv no vairākām sadaļām. Tautas nobalošanas ierosina Valsts prezidents vai Saeima – neviens cits to nevar ierosināt. Satversmes sapulce 1922. gada 20. jūnijā pieņēma likumu “Likums par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”. Tā 11.pants noteica kārtību, kādā veidā vēlētāji iesniedz obligāto likumprojektu Saeimā – vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesības īsteno divos posmos, turklāt pirmajā parakstīšanās posmā bija jāsavāc ne mazāk kā 1000 vēlētāju paraksti. 1994. gadā, atjaunojot minēto likumu kā Tautas nobalsošanas likumu, Saeima noteikusi, ka parakstīšanās pirmajā posmā jāsavāc ne mazāk kā 10 000 vēlētāju paraksti.
DDD: Jūs jau vairākkārt esat uzsvēris vārdu salikumu obligātais likumprojekts. Ko tas nozīmē?
I.R.: Tas nozīmē, ka Saeimai nav tiesību lemt – skatīt iesniegto likumprojektu vai ne. Ja Saeima pieņem lēmumu neizskatīt, tad notiek referendums.
DDD: Bet, ja tomēr izskata, bet neatbalsta ierosinātā likuma pieņemšanu?
I.R.: Tad arī notiek referendums.
DDD: Referendums noteikti ir demokrātijas atribūts, taču tāda tautas gribas izteikšana Latvijā nav populāra. Vairums domā, ka pietiek ar balsošanu Saeimas vēlēšanās.
I.R.: Diemžēl cilvēki ir aizgājuši līdz tādai muļķībai, ka uzskata demokrātiju tikai par biļetenu mešanu urnās. Piemēram, 1936. gada Staļina konstitūcija kādreiz tika uzskatīta par labāko pasaulē. Pie Staļina 99,9 procenti regulāri steidza iemest biļetenus urnā…
Vislielākie meli ir mēģinājums iestāstīt, ka tautai esot tiesības ierosināt referendumu. Nav!
Tautai nav un nekad nav bijušas tiesības ierosināt referendumu. Patiesībā ir cits – Tauta ierosina obligāto likuma projektu, kas Saeimai ir obligāti jāizskata. Bet, ja Saeima atsaka vai noraida, tad pārējie vēlētāji kļūst par izšķīrējiem: ja viņi atbalsta, tad tiek pieņemts likums.
Satversmē ir noteikts, ka obligāto likumprojektu var ierosināt viena desmitā daļa vēlētāju. Un šī desmitdaļas prasība nekad nav mainījusies – arī 2012. gadā tā nemanījās.
Protams, ne visas iniciatīvas ir prātīgas un vērā ņemamas, tādēļ 1922. gadā tika izstrādāta kārtība, ka tiem, kuri vēlas nākt ar ierosinājumu, ir jāatrod tūkstošs atbalstītāju, kuri savu piekrišanu apliecina ar parakstu pie notāra. Tas kalpoja arī kā nosacīts kvalitātes tests, jo prātīgs cilvēks neies tērēt savu naudu un laiku. Kad šie pirmā etapa paraksti ir savākti, tad Centrālā vēlēšanu komisija ierosinājumu dara zināmu visai sabiedrībai, visos pagastos izliek parakstu lapas, dodot iespēju ikvienam ar savu parakstu paust savu piekrišanu ierosinājumam. Ja tika savākta desmitā daļa vēlētāju parakstu, tad tos atdeva prezidentam, kurš to tālāk nodeva Saeimā, un Saeimai bija jāapspriež. Kā jau iepriekš teicu, ja Saeima atsakās izskatīt vai nobalso pret iesniegto likumprojektu, tad tiek izsludināt referendums. Ir vajadzīgi 155 tūkstoši!
DDD: Vai pareizi saprotu, ka Saeima 2012. gadā izjauca ilgus gadus pastāvējušo kārtību, no likuma izslēdzot pirmo parakstu vākšanas soli, kas ļāva piesaistīt plašāku atbalstītāju skaitu?
Ivars Redisons: Jā, Saeima ir uzcēlusi sev apkārt sienu, un šobrīd it neviens priekšlikums tai cauri netiek. Politiķi izdarīja tā, lai neviena sabiedrības grupa nevarētu valstī neko mainīt. Neviens sociālais vai profesionālais slānis Latvijā skaitliski nav 155 tūkstošus balsstiesīgo liels. Piemēram, skolotājiem ir nereāli savākt 155 tūkstošus apliecinātu parakstu. Agrāk skolotājiem būtu pieticis ar tūkstoti parakstu, lai ar Centrālās vēlēšanu komisijas starpniecību tālāk vērstos, piemēram, pie zemniekiem, šoferiem, uzņēmējiem un ārstiem, lai noteiktā laikaposmā runātu ar tiem un organizēti savāktu 155 tūkstošus parakstu. Ja skolotāju ideja ir
laba un gūst atbalstu arī citās sabiedrības grupās, tad ierosinājums ar 155 tūkstošiem parakstu nonāk pie prezidenta un Saeimas. Šo pirmo posmu Saeima likvidēja, pasakot, ka tagad skolotājiem vai kādai citai sabiedrības grupai pašai saviem spēkiem, ieguldot savus līdzekļus, ir jāsavāc 155 tūkstoši parakstu. Manuprāt, tas ir nereāli! Grozījumi ne tikai likvidēja divpakāpju parakstu vākšanas sistēmu, bet ieviesa arī cenzūru. Šobrīd neviens nedrīkst iet pie otras grupas runāt par likumprojektu, nesaņemot atļauju. Ir jāiet uz Centrālo vēlēšanu komisiju un jāiesniedz teksts parakstu vākšanai. Vēlēšanu komisijai tas ir jāapstiprina un jāpieņem lēmums, vai tas ir pilnībā izstrādāts. CVK attiecīgi prasa atzinumu Saeimas Juridiskajam birojam, Tieslietu ministrijai, ierēdņiem, un tie vienā balsī sauc, ka – neder, nav pilnībā izstrādāts! Šajā gadījumā bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Kūtris ir sniedzis atzinumu, ka tas ir nonsenss, ka tas ir absurds – nedrīkst novest lietu līdz cenzūrai.
Tautas rosināta likuma formulējumam ir jābūt īsam, saprotamam, un tas nedrīkst būt ierēdniecisks.
DDD: Klausoties jūsu skaidrojumu, rodas iespaids, ka Saeima imitē demokrātiju, t.i., teorētiski pilsoņiem ir tiesības iesaistīties likumu izstrādē, priekšlikumu iesniegšanā, bet praktiski šīs tiesības ir neiespējami īstenot.
I.R.: Jums taisnība – nav nekādas iespējas. Pagājušajā gadā, kad 2012. gadā pieņemtie grozījumi vēl nebija stājušies spēkā, vācām parakstus pēc pārejas noteikumiem, kuros bija paredzēts, ka pirmajā etapā ir jāsavāc 30 tūkstoši parakstu, un tad Centrālā vēlēšanu komisija izsludina nobalsošanu, pa visu valsti izveidojot iecirkņus. Neizdevās savākt 30 tūkstošus…
DDD: Kaut kas tomēr ir mainījies uz labu, ja jau reiz jums ir iespēja organizēti vākt parakstus, lai tiktu atcelta 2012. gada tiesību norma?
I.R.: No Eiropas bija regula, ka ir jānodrošina vēlētājiem tiesības iesniegt iniciatīvas Eiropas Parlamentam. Pēc tam izrādījās, ka ierēdņi Tieslietu ministrijā bija nobāzuši atvilktnē un aizmirsuši par to. Un tagad piepeši viņiem ir jāatskaitās Eiropai, ja ne – Latvijai jāmaksā soda nauda. Un izdomāja izlāpīties, ieliekot likumā par Latvijas tautas nobalsošanām un likumu ierosināšanu arī Eiropas iniciatīvas. Tātad Dombrovska valdība 2011. gadā iesniedza jaunievēlētai Saeimai likuma grozījumus, paredzot tehniskus labojumus, – lai būtu skaidrs, kas ir tie cilvēki, kuri gatavojas vākt parakstus un kas viņus finansē. Manuprāt, šādi labojumi bija vajadzīgi, jo iepriekš likumā šis jautājums netika regulēts. Ir jāzina, kas tie tādi ir, kuri vāc parakstus, un ir jāzina, kas viņus
finansē.
DDD: Jūsuprāt, ja iepriekš likumā būtu šī norma, referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu vispār būtu iespējams?
I.R.: Drošības dienesti būtu spiesti uzraudzīt un nepieļaut. Runājot par valodas referendumu, tas tika izmantots, lai radītu latviešos satraukumu un izdarītu absurdos grozījumus, likvidējot divpakāpju parakstu vākšanas sistēmu. Ja valsts vadītāji tā vietā, lai celtu paniku, skaidri pateiktu, ka krievu valoda var kļūt par otro valsts valodu tikai tad, ja par nobalso vairāk nekā puse balsstiesīgo, nerastos šī kņada, kuru izmantoja, lai likvidētu iespēju pilsoņiem piedalīties likumu izstrādē. Galu galā 200 tūkstošu dumpinieku, naida cēlāju dēļ ir nepareizi miljonam un divsimt tūkstošiem lojālu pilsoņu atņemt tiesības dzīvot demokrātijas apstākļos.
Notiek arī maldināšana
DDD: Atgriezīsimies vēlreiz pie jautājuma par izmaiņām, kas deva jums iespēju no jauna vākt parakstus – šoreiz vairs nav jāiet pie notāra, bet uz pašvaldību, kur tiek nodrošināta centralizēta parakstu vākšana?
Ivars Redisons: No Eiropas bija regula, un es jau minēju, ka Latvijai vajadzēja uztaisīt atsevišķu likumu par Eiropas iniciatīvām. Tā kā ierēdņi to bija nogulējuši, tad pielika klāt Eiropas iniciatīvas pie vietējām Latvijas tautas nobalošanām, salika kopā. Eiropa prasīja, lai parakstu vākšana būtu visiem pieejama un ērta, lai nav jāmaksā nauda – tika ļoti uzsvērts, ka politiskām tiesībām jābūt bez maksas. Un no 2015. gada 1. janvāra stājās spēkā grozījumi, ka parakstīšanās ir visās novadu izpilddirekcijās, un vienīgā samaksa, ko drīkst prasīt, ir attaisnotie izdevumi par procesa tehnisku nodrošināšanu. Dažās pašvaldībās ir jāmaksā 1,42
eiro, bet citur parakstīšanās ir pilnīgi bez maksas.
DDD: Tātad, no vienas puses, grozījumi ir devuši iespēju centralizēti, bez samaksas vākt parakstus, no otras puses – desmit tūkstošu vietā tagad ir jāsavāc 155 tūkstoši parakstu?
I.R.: Jā.
DDD: Un jūs šobrīd vācat parakstus, lai atceltu grozījumus, kas radikāli izmainīja nepieciešamo parakstu skaitu?
I.R.: Jā. Pirmkārt, lai būtu divas pakāpes parakstu vākšanā. Otrkārt, ir jāatceļ cenzūra, par kuru jau teicu.
DDD: Jau vairākus gadus pastāv iespēja interneta portālā “Mana balss” vākt parakstus par visdažādākajiem jautājumiem. Vai ar šo iespēju nepietiek? Kādēļ tik ļoti vēlaties atcelt grozījumus likumā “Par tautas nobalsošanu”?
I.R.: Tā ir atkal vistīrākā maldināšana, ka varot aizstāt obligāto likumprojektu (Satversmes 65. un 78. pants) ar aptauju portālā “Mana balss”. Atšķiras gan forma, gan juridiskā daba. Šāda maldināšana atbilst Krimināllikuma 90. pantam, kas paredz sodu par kavēšanu realizēt tiesības parakstīties par likumprojektu. Tātad ar viltu cilvēkus attur no darbības, kura var reāli kaut ko mainīt valstī. Portāls “Mana Balss” ir labs kā viedokļu apmaiņa, bet reāli tai nav nekāda svara. Šobrīd ir grozīts Saeimas Kārtības rullis, 131.3 pants, ka ar desmit tūkstošiem parakstu var iesniegt kolektīvo pieprasījumu. Kura tālāko virzību izlemj Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija. Pieprasījumu var pieņemt un var nepieņemt. Ja nolemj pieņemt, tad Saeima komisijās var skatīt gadu, piecus vai desmit… Var arī neskatīt, noraidīt, un tam nebūs nekādu seku – netiks rosināts referendums. Tā ir tvaika nolaišana.
Kur? Kad? Par ko ir jāparakstās?
DDD: Lūdzu, pastāstiet, kur cilvēki var parakstīties, par ko viņiem jāparakstās un kad beidzas parakstīšanās?
Ivars Redisons: Jāparakstās ir par likumprojektu par 2012. gada 8. novembra likuma “Grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu”” atcelšanu.
Pirmkārt, rezumējot visas izmaiņas likumā “Par tautas nobalsošanu”, tas ko izdarīja 2012. gadā, nozīmē, ka varas koncentrācija ir ļoti šauras personu grupas rokās. Ar šo manipulāciju viņi ir atstūmuši visus citus malā, un tikai dažas ģimenes to visu komandē. Lūk, kādēļ šie likuma grozījumi ir jāatceļ. Tie ir pretēji Satversmei. Šaura personu grupa nekad nevar lemt vairākuma interesēs.
Tātad atņemtās tiesības var atjaunot, ja vēlētāji vēršas ar vēlmi parakstīties savos pagastos, savu novadu izpilddirekcijās, dzīves vietas deklarēšanas punktos. Piezvaniet domei, pateiks adresi un darba laiku. Amatpersonas, kuras atbild par dzīves vietas reģistrāciju, arī veic parakstu apliecināšanu. Latvijā pusē novadu parakstu apliecināšana ir bez maksas. Vēl viena trešdaļa ir pieņēmusi lēmumu par 50 centiem vai vienu eiro, vēl citi ir nolēmuši Ministru kabineta noteiktajos rāmjos par 1,42 eiro. Rīgā bez maksas parakstu apliecināšanu veic izpilddirekcijās Brīvības gatvē 266, E.Smiļģa ielā 46, Daugavpils ielā 31, Rūpniecības ielā 21.
DDD: Un cik ilgu laiku notiks šī parakstu vākšana?
I.R.: Līdz 2016. gada rudenim, līdz 18. septembrim.
DDD: Vai parakstīties var tikai tur, kur cilvēks ir deklarēts, vai var iet parakstīties jebkurā vietā?
I.R.: Pēc būtības var parakstīties jebkurā vietā. Tas jautājums ar pašvaldībām vēl tiks konkretizēts, lai nebūtu dažādi traktējumi. Nedrīkst diskriminēt ārzemēs dzīvojošos Latvijas pilsoņus, kuri atbraukuši gribēs parakstīties, ir arī nedeklarējušies pilsoņi. Bez šķēršļiem parakstīt likumprojektu iespēja jādod visiem.
DDD: Bet ko nosaka likums?
I.R.: Likums nenosaka, ka jums obligāti jāiet tikai tur, kur esat deklarējies.
DDD: Vai tiem cilvēkiem, kuri parakstījās jūsu iepriekšējā parakstu vākšanas akcijā, jāiet arī šoreiz, vai arī viņiem der tas pats paraksts?
I.R.: Ļoti liels paldies tiem, kuri atbalstīja, mēs vēl celsim prasību Satversmes tiesā, lai tos parakstus varētu pieskaitīt klāt. Kā zināms, “dubults neplīst”, šoreiz, lūdzu, aizejiet parakstīties no jauna.
…Info avots: http://www.draugiem.lv/saviesi/news/?p=13884366