Varu Latvijas tautai vai visatļautību Latvijas tautas “kapračiem”?

Dainis Lemešonoks, 29.12.2015.
Tāds ir īsākais skaidrojums un precīzākā diagnoze tam klusajam vājprātam Latvijas politikā, kurā izbijusies nācija noraugās visu aizejošo gadu.
It īpaši pēdējos pāris mēnešus. Turklāt tas tikpat “daiļi” turpināsies arī nākamgad, kad savstarpējās antipātijas labējo partiju triumvirātā tiks izrādītas varbūt līdz pat roku palaišanai, bet valdības portfeļus pārdalīs atbilstoši partneru spēku samēram attiecīgajā brīdī – atraujot tos kopā ar pārlieku cieši sažņaugtām rokām… Valsts varas īstenotāji uzvedas, kā vien tiem ienāk prātā, jo apzinās: viņi patlaban drīkst ignorēt novājinātās pilsoniskās sabiedrības un “sakārtoto” masu mediju (pat izteikt neuzdrīkstēto) apjukumu. Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām ir vēl ir tik daudz laika…
Dažs ārēji it kā kulturāls cilvēks reizēm ātri nokrata morāles un civilizācijas žņaugus – vienam, lai atklātos viņa lopiskā būtība, ir jāaizbrauc uz Taizemi izbaudīt vietējās seksindustrijas piedāvāto “brīvību”; citam pietiek pat ar “haļavu” Turcijas viesnīcas brokastu bufetē vai baseina bārā… Latvijas sabiedrībai tagad ir dota audzinoša iespēja pavērot, kā uzvedas pašmāju “elite”, tai apjēdzot savu pilnīgu neatkarību no vēlētāju vērtējuma. Jūtoties brīvi no sabiedriskās domas grožiem, mūsu politiķi aizrautīgi nodarbojas ar morālo ekshibicionismu: (dažādu dzimumu) bābiešu intrigām, trauku plēšanu, netīrās vešas publisku mazgāšanu un visādām citādām komunāldzīvokļa cienīgām kaislībām.
Ak, jā – vēl, protams, ar jaunu nodokļu izdomāšanu. Kā nu bez tā! Turklāt valdošais labējais “triumvirāts” ir tā saaudzis kopā, ka vienas partijas iekšējās ķildās tiek ievilkti arī tās partneri, zaudējot savu relatīvo respektablumu. Publikas acīs valdība kļūst par pasaku pūķi, kura sanaidojušās galvas kož viena otrai kaklā.
Izbīlis drīzāk šķiet pārņēmis un paralizējis pašu Latvijas (ne tik) pilsonisko sabiedrību, kas padevīgi noraugās notiekošajā partiju bakhanālijā. Jo īpaši tās “avangards” – masu mediji, nevalstiskās organizācijas, uzņēmēju apvienības, politoloģijas doktori un citi agrāk tik skaļie “vačdogi”. Tās ir gluži latviskas bailes nelaikā “ielekt acīs” tiem, kuri tik un tā vēl trīs gadus te raustīs varas kloķus: “Nu labi, es šodien ļaušu savām jūtām vaļu un skarbāk izteikšos par “Vienotības” dāmu kašķiem vai Rasnača primadonniskām ērmībām – bet rītdien vajadzēs iet un lūgt interviju… Un ja nu Sarkangalvīte tiešām kļūst par premjeri?” Ikviens tur muti, jo apzinās, ka, visticamāk, arī nākamgad nāksies joprojām visiem kopā tajā pašā katlā vārīties, klaudzināt pie tām pašām durvīm, bučot tās pašas rokas (vai ko citu). Bet kad kundze ar rosso krāsas matiem tiešām kļūs par politisko līķi, tad gan mēs visi drosmīgi metīsimies viņai virsū un spārdīsim līdz nelabumam!
Simptomātiska ir padevība, ar kuru satiksmes exministrs (viņa padzīšana formāli aizsāka šo traģisko cirku) ļāva sev sakārt kaklā visus beigtos suņus. Viņš necenšas publiski attaisnoties pat tagad, kad Straujuma ir “kliba pīle”, kur nu vēl kaut ko pārmest partijai sevis degradēšanu. Drīz vien abi ar expremjeri ārēji draudzīgi sadzīvos Saeimas frakcijā. Ja turēsi muti, paliksi laivā (kaut neslēpti caurā); ja meklēsi taisnību, uzreiz nokļūsi aiz borta. Brīnos, kā Anrijs Matīss pats vēl nemetās sevi atmaskot: jā, ziniet, es tiešām gribēju sēsties “Latvijas dzelzceļa” vadītāja krēslā un vilcienu iepirkumu rīkot atbilstoši “Uralvagonzavod” vēlmēm…
Protams, visām partijām, kas tikušas parlamentā, patiesībā nav nekādu “trīs gadu”. Pašvaldību vēlēšanas notiks jau 2017. gada 3. jūnijā (kandidātu saraksti ir iesniedzami no 2017. gada 14. aprīļa līdz 24. aprīlim), un gruntīgam nacionālā mēroga politiskajam spēkam savu vēlēšanu kampaņu būtu neuzkrītoši jāuzsāk jau pēc Zvaigznes dienas. Vēlākais. Tāpēc 2016. gada lielāko daļu katrai normālai partijai vajadzētu izmantot, lai “dzīvotu godīgi” un gaisinātu savā (iecerētajā) elektorātā iesakņoto nelāgo iespaidu, ko turpina radīt Laimdotas Straujumas valdības krīze. Pavisam cita lieta, ja nu kāda partija tomēr ir nolēmusi “eleganti” izbeigt savu eksistenci un publiski nepazemoties, arī trešo reizi izgāžoties Rīgas domes vēlēšanu kampaņā (mājiens ar mietu “Jaunā laika”/”Vienotības” virzienā). Tā droši var savu “dvēseles striptīzu” ierasti turpināt līdz pat 2018. gada novembrim.
Tomēr partiju šābrīža pašpārliecinātībā diemžēl slēpjas racionālais grauds: elektorāts ir apveltīts ar īsu atmiņu. Nesen Levadas centra sociologi publicēja pētījumu, ka Krievijā sabiedriskā doma nespēj noturēt savā atmiņā būtiskus notikumus, kas senāki par trim gadiem. Nedomāju, ka Latvijas tranzītsabiedrība – pat it kā ar lielāku pieredzi demokrātijā – šajā ziņā kategoriski atšķirtos no kaimiņvalsts tranzītsabiedrības (ceru, ka hibrīdkara laikā to apgalvot vēl nav “rases noziegums”).
Kas gan var līdzēt mūsu nācijai/sabiedrībai, kuras viedoklis tās politiskajai varai (vismaz uz pailgu brīdi) ir pilnīgi vienaldzīgs? Viens risinājums šobrīd šķiet pilnīgi fantastisks: “politiskā svārsta iekustināšana tā pilnā amplitūdā” – partiju konkurences pastiprināšana, kreisajā flangā pretnostādot labējiem “Saskaņu” kā pilnvērtīgu sāncensi. (­Šo iespēju apcerēju savā iepriekš rakstītajā versijā, necerēti saņemot daudzas patiesi vērtīgas atsauksmes: paldies komentētājiem!)
Ir reālāks risinājums, ko nodrošina Satversmes 14. pants: Saeimas atlaišanas drauds kā (divus gadus) modri dežurējošs Damokla zobens pār partiju galvām. Tomēr patlaban tas ir tikpat neiespējams kā “fantastiskais”. Kurš/kas gan patlaban padarītu to iespējamāku? Ne jau portālam “manabalss.lv”. Ja saniknotu pilsoņu iniciatīvas grupai tiešām būtu kaut mazākā cerība to paveikt, tad, pirmkārt, Saeimas partijas sen jau būtu savākušās un, otrkārt, par šīm dusmīgajām personām, viņu nodomiem un banku kontiem vairāk nekā aizrautīgi interesētos Drošības policija. Arī Saeimas opozīcija nebūs tā, kas rosinās uz sevis atlaišanu. Saskaņieši, tās nopietnākā daļa, nav ieinteresēti ārkārtas vēlēšanās, apzinoties, ka partija neko neiegūs. Viņi koncentrējas uz spēka pieaudzēšanu pašvaldību vēlēšanās. Latvijas reģionu apvienība un “No sirds Latvijai” ir sastingušas svētsvinīgās gaidās, cerot uz koalīcijas pīrāga drupatām no triumvirāta dzīru galda.
Atliek vienīgi Valsts prezidents un Satversmes 48. pants. Pietiktu Raimondam Vējonim no kādas tribīnes tikai piesaukt šādu iespēju, lai viņa reitings “izlauztos cauri griestiem” un daudzi tagadējie Saeimas bramaņi izbīlī pieķēzītu savas (apakš)bikses. Taču atceroties kaut vai paša Vējoņa ievēlēšanas “mistiku”, ir grūti sagaidīt valsts galvu principiāli vēršamies pret saviem labdariem.
Nu ko, sakodīsim zobus un cietīsimies. Nav jau nemaz tik tālu līdz aiznākamā gada Zvaigznes dienai, kad politiķi atkal sāks nopietnāk domāt par balsu zvejošanu.
…Info avots: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/dainis-lemesonoks-vel-tris-gadi.d?id=46889425