Alise Jesenska, 17.12.2015.
Saskaroties ar islāmu un ienācēju radikāli atšķirīgo dzīvesveidu, mēs no jauna sev jautāsim, kas tad ir mūsu vērtības, uzskata Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes asociētais profesors un luterāņu mācītājs Ralfs Kokins. Sarunā ar portālu «Apollo» viņš pauž, ka runas par Latviju kā musulmaņu zemi, kalifātu un jauno Medīnu drošības struktūrām jāuztver nopietni.
Agresivitāte ir emocionāla kroplība
Politkorekti ir sacīt, ka nevajag jaukt islāmu ar terorismu. Tomēr tādi jēdzieni kā «Islāma valsts», «radikālais islāms», «islāma ekstrēmisti» raisa apjukumu – mēs tos neizprotam. Tāpēc islāmu, musulmaņus, ekstrēmistus un terorisma draudus mēdzam samest vienā maisā. Tikmēr pētnieki norāda, ka islāms ir pateicīga vide, kurā rasties terorismam. Vai islāma reliģijā nolasāmas šādas norādes?
Terorismam, tāpat kā stulbībai, nav ne tautības, ne reliģijas. Vispār agresivitāte un vardarbība ir mentāla un emocionāla kroplība, netikšana galā ar savu seksualitāti un infantilismu.
Cilvēciskā līmenī spēj sadzīvot visdažādāko kultūru un reliģiju cilvēki, ja vien atšķirības un pretrunas nekurina un neizmanto kādi politiski spēki, un ja vien kādam nav nolūks veikt izmaiņas citu mājās. Cits jautājums, vai šī kopā sadzīvošana ir viegla un vienkārša, cik tā maksā, un kāda izskatās sabiedrība kopumā.
Mēs zinām, no kurienes ļaunumam aug kājas – tā pamats ir neizglītotība, posts, nabadzība, sociālā netaisnība, nabadzīgo zemju un pat reģionu nelietīga izmantošana, normālas dzīves perspektīvu atņemšana veseliem sabiedrības slāņiem, savas kultūras uzspiešana.
Vēsturē rāda, ka sociāli bezatbildīga politika un koruptīvas shēmas, kas padziļina netaisnību un sociālo plaisu, vienmēr noved pie nelāg ām lietām, tas būtu jāielāgo arī mūsu politiķiem.Protams, rodas jautājums par acīmredzamo islāma un terorisma saistību, jo praktiski visi teroristi pēdējā laikā bijuši islāmisti. Kas islāmā ir tāds, kas to veicina? Uz to atbildi varētu sniegt islāma pētnieki. Jā, Korānā ir vardarbīgi izteikumi, bet viss atkarīgs no interpretācijas. Arī Bībeles, sevišķi jau Vecās Derības vardarbības pilnos tekstus var interpretēt dažādi. Normāls cilvēks tos neizmantos, lai aicinātu uz vardarbību. Tā var rīkoties tikai nelietis un morāls kroplis.
Runājot par kaujinieciskumu, droši vien tā pamatā ir neizglītoto un primitīvo adeptu nespēja tikt galā ar sev nepazīstamo un nesaprotamo. Agresīvos murgus par jauno Medīnu (tulkojumā – apgaismotā pilsēta) , šejienes kalifātu un Latviju kā musulmaņu zemi būtu ļoti nopietni jāuztver drošības struktūrām – tas nav nekas naivs un nevainīgs. Jau deviņdesmitajos gados studiju laikā Vācijā ievēroju, kā jaunie musulmaņi satraucās par eiropeiskā dzīvesveida un uzskatu neatbilstību viņu Korāna un šariāta likumiem. Tolaik nodomāju: tu taču esi atnācis uz citu zemi, un ar šādu attieksmi, nebūs labi… Islāms nav formālas piederības reliģija.
Nopietnam musulmanim mūsu, pēc kristīgiem principiem veidotā pilsoniskā sabiedrība, demokrātija, cilvēktiesības, dzīvesveids, sieviešu līdztiesība un citas mums pašsaprotamas lietas, šķiet kas pilnīgi nesaprotams un nepieņemams. Viņiem tas ir kaut kas tāds, ko jāmaina, un pret ko ir jācīnās.
Vai kristīgajos tekstos ir asinsizliešanas ainas, kaut kas, ko varētu interpretēt kā mudinājumu uz karadarbību?
Jaunā Derība satur Kristus ciešanu stāstus. Tie mums atklāj, kāds savā būtībā ir cilvēks, ko cilvēki savā trulumā un ļaunumā viens otram nodara, reizēm ar reliģiskiem saukļiem uz lūpām. Kā mēs reaģējam uz mīlestību, labestību? Mēs to izņirdzam, spīdzinām un visbrutālākajā, visnežēlīgākajā veidā nogalinām. Nē, kristīgajos tekstos tieši pretēji ir ļoti radikāls vardarbības noliegums. Jēzus vienīgā pavēle ir – mīliet cits citu! Mīliet arī svešiniekus un savus ienaidniekus! Mīliet, piedodiet, žēlojiet!
Dievam asinis nevajag
Tomēr kristietībā upura jēdziens ir visai aktuāls. Savukārt, pievēršoties dziļākai senatnei, uzzinām, ka pirms kristietības, senās civilizācijas visā pasaulē (acteki, moči, maiji utt.) aizrāvās ar upurēšanu dieviem – tika nogalināti tūkstošiem gūstekņu, savas cilts pārstāvju – sievietes, bērni, dziļu vecumu sasnieguši vadoņi. Pat miermīlīgais budisms nav brīvs no upurēšanās – sausuma periodos Tibetas mūki esot devušies kalnos, lai nožņaugtos šallē. Kāpēc dieviem (arī kristiešu Dievam un Allāham) vajadzīgi upuri un asinis?
Dievam nevajag ne asinis, ne upurus. Tā ir cilvēku kroplība un ārprāts. Tāpat kā visas perversās varas spēlītes reliģiju aizsegā. Problēma nav reliģijā, bet gan cilvēku nelietībā. Arī matemātiku, fiziku un ķīmiju var izmantot nelietīgos nolūkos, lai nogalinātu cilvēkus. Dievam vajag cilvēka sirdsprāta, dzīvesveida, rīcības maiņu – lai cilvēks dzīvotu tīrāku dzīvi, rīkotos taisnīgāk, godīgāk, cilvēcīgāk. Jaunā Derība māca, ka Kristus cieta un mira, lai pamodinātu un izvestu mūs no šī ārprātīgā ļaunuma gūsta, dodams mums iespēju un spēku dzīvot un rīkoties citādāk.
Psihoterapeits Artūrs Utināns min, ka būtiska komponente, runājot par personības tipu, kurš spējīgs uz suicidālu teroraktu, ir gēnos ieliktā reliģiozitāte. Grozi kā gribi, terorisms visbiežāk ir reliģiski motivēts.
Pie vainas nav reliģija, bet gan izmisuši, neizglītoti, kroplu un nelietīgu reliģisko autoritāšu manipulēti cilvēki.
Psihiatrijas priekšmets var būt terorisms, ne reliģija. Jā, pētniecībā runā par dabīgu, iedzimtu reliģiozitāti, taču tā nekādā ziņā nav pamatā lielajām, tā saucamajām atklāsmes jeb monoteistiskajām reliģijām – jūdaismam, kristietībai un islāmam, kas runā nevis par mūsu intuitīvajiem un apzinātajiem cilvēciskajiem meklējumiem, centieniem izskaidrot pasauli, bet gan par viena Dieva īpašu atklāsmi un specifisku darbību pasaules vēsturē, vēsturiskās personās un notikumos. Ģenētiski var tikt nodota pagāniski mitoloģiskā, arhetipiskā reliģiskā domāšana, kas cilvēkiem raksturīga visos laikos, visās vietās, bet te ir pavisam cits fenomens.
Kāpēc Eiropas valstu, un nu jau arī Latvijas, bijušie kristieši pieņem islāmu? Ar ko šie procesi saistīti un par ko liecina?
Tas ir tāds pats jautājums, kā, piemēram, kāpēc latvieši kļūst par hinduistiem vai budistiem? Vai, piemēram, luterāņi par pareizticīgajiem? Iemesls var būt identitātes krīze, kaut kāds protests, vajadzība pēc uzmanības, modes tendence, reliģiski analfabētiski meklējumi, darbošanās kādu politisko spēku, valstu vai dienestu interesēs un tamlīdzīgi. Dažkārt pavisam triviāli – vienkāršu, skaidru un striktu atbilžu meklējumi uz lielajiem un grūtajiem cilvēka dzīves jautājumiem. Varbūt kaut kāda iedomāta, lielāka garīguma meklējumi. Cilvēki vienkārši netiek galā ar šodienas procesu sarežģītību un savu atbildību tajos. Tas var liecināt par vilšanos, nedrošību un apjukumu. Iemesli var būt ļoti dažādi.
Kristietība -Jaunava Marija, islāms – Alfa tēviņš
Kāda ir kristietības un islāma reliģiskā identitāte?
Abas reliģijas ir gana atšķirīgas. Nesen publicists Nils Sakss izteicās, ka kristietība zināmā mērā ir kā Jaunava Marija, bet islāms kā Alfa tēviņš. Es neesmu islāma speciālists, bet šķiet, ka tā tas varētu būt. Ir vēl kāda būtiska lieta, ko šādās sarunās mēdzam ignorēt – ir ļoti problemātiski vispārināti runāt par «kristietību», «islāmu» vai kādu citu reliģiju. Kristietībā ir gan Rietumi, gan Austrumi. Rietumos ir katoļu un protestantu atzars, tad vēl nāk visas tik dažādās konfesijas un novirzieni. Arī islāms nav viendabīgs, tur ir ļoti atšķirīgas tradīcijas.
Būtiskākās problēmas sadzīvē varētu rasties radikāli atšķirīgo skatījumu dēļ uz mūsu sabiedrības dzīvesveidu un pamatvērtībām. Piemēram, islāmā vairums bez ierunām paklausa reliģiskām autoritātēm imāmiem, kamēr mūsu kultūras cilvēki uzticas demokrātiskiem principiem, likumu varai, humāni racionālām idejām, loģiskiem argumentiem. Islāmā ir runa par klana tiesībām un godu, nevis katra indivīda tiesībām un brīvībām.
Tāpat arī jāatceras triviālais fakts, ka ikvienā reliģijā toni uzdod ne jau kādi humānisti un intelektuāļi, bet visai primitīvas masas un pūļa tendences. Vienkārši abu reliģiju pamatvērtības ir diezgan atšķirīgas. Ne labākas vai sliktākas, bet atšķirīgas. Ja kristietībā šīs pamatvērtības ir mīlestība un pazemība, tad kristiešu spēks var būt tikai pārliecībā un savai ticībai atbilstošā dzīvesveidā.
Kā šajā saspringtajā situācijā, ko daži dēvē par trešā pasaules kara priekšvēstnesi, rīkoties rietumu pasaulei, kas izaugusi uz kristīgajām vērtībām?
Neviens no mums tieši nevar ietekmēt globālos procesus, bet mēs katrs savā kontekstā varam darīt it kā mazas, bet būtiskas lietas, lai dzīve un pasaule kļūtu labāka. Ikvienam no mums ir šī pozitīvā rīcības brīvība, un ikviens indivīds, tāpat, kā sabiedrība kopumā, nemitīgi saskaras ar savas rīcības sekām.
Nevajag domāt par karu un kataklizmām, bet par dzīvi, mīlestību un uz priekšu virzošām lietām. Absolūta nepieciešamība ir nemitīgi izglītoties un domāt kritiski, tāpat arī nodoties savam īstajam aicinājumam. Katram savā līmenī būt atbildīgam, gudram, taisnīgam, cilvēcīgam.
Baiļu un panikas vietā dzīvot un rīkoties atbilstoši savai ticībai un piederībai. Ja Jūs jautājat par atgriešanos, tā ir iespējama, kamēr vēl dzīvojam – gan cilvēkiem, gan tautām, varbūt pat veselām kultūrām. Domāju, ka vēl nav par vēlu. Vairāk saskaroties ar ienācēju reliģijām un radikāli atšķirīgo dzīvesveidu, droši vien no jauna jautāsim, kas tad ir mūsējais, un domāsim par aizmirstām un nepelnīti atmestām vērtībām.
…;Info avots: http://apollo.tvnet.lv/zinas/nopietnam-musulmanim-pret-mums-jacinas/715086?utm_source=apollo&utm_medium=article&utm_campaign=superrelated
