Pret rietumu kultūru sākts karagājiens
Alise Jesenska, 2015. gada 15. decembris
Kārtīgs latvietis ar vienu kāju ir dievturis, ar otru kristietis, mazliet hinduists, budists, tic horoskopiem un iet pie pūšļotājiem. Rezultātā sanāk šizofrēnija. Tā par ezoterisko mistrojumu, kas ir personību degradējošs un rada garīgu apjukumu, kas savukārt ir laba augsne islāma ienākšanai, saka Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas fakultātes asociētais profesors Ralfs Kokins. Sarunā ar portālu «Apollo» viņš skaidro, kāpēc rietumu sabiedrība kļūst vārga, gļēva un izmirst, bet neierobežotā bēgļu uzņemšana ir pašnāvnieciska un interpretējama kā karagājiens pret rietumu kultūru.
Reliģiju izvēlas kā preci lielveikalā
Vai piekrītat, ka šobrīd norit civilizāciju sadursme, uz ko 20.gs. 90. gadu vidū norādīja amerikāņu politologs Semjuels Hantingtons, un kā Jūs raksturotu šobrīd pasaulē notiekošos procesus?
Visa pasaules vēsture zināmā mērā ir dažādu kultūru, civilizāciju mijiedarbe un sadursmes, un šodien tas process vienkārši turpinās. Varbūt tas notiek straujāk, varbūt esam globālāk iesaistīti un labāk informēti par notiekošo, bet nekas savāds tas nav. Pasaule nemitīgi mainās. Neviena kultūra, civilizācija nav pašsaprotama un mūžīga, kaut kad tā noveco, izsmeļ sevi un pat iznīcina pati sevi. Ja kāds vairs nav dzīvotspējīgs, ir pazaudējis savus garīgos pamatus, tā vietā nāk kāds stiprāks un vitālāks, tukša vieta parasti nepaliek.
Daudzējādā ziņā šis laiks atgādina Hellēnisma laikmetu, kad sajaucas dažādas kultūras un reliģijas. Aiz daudzu apjūsmotās jaunās pieredzes, vitalitātes un dinamikas patiesībā slēpjas baiss garīgās un ētiskās degradācijas process.
Hellēnismā sajaucās un degradējās dažādu kultūru dievi, plauka okultisms un maģija, iekšēja reliģiozitāte rezumējās nenormālā sociālā stagnācijā. Piemēram, ja uzsvars ir uz iekšēju garīgu brīvību, tad vairs nevajag cīnīties par ārēju brīvību. Tolaik daudzus uzrunāja un aizrāva kristietība, jo tā bija dzīvesveids, rīcība, nevis kaut kas nesaprotami formāls, iekšējs, dziļi personisks. Šodien, šķiet, pozīcijas ir mainījušās…
Click_Here!
Nesen portālam «Apollo» LU Āzijas studiju profesors Leons Taivāns sacīja, ka kristietības identitāte Eiropā (jau sen) ir pazudusi, un neizskatās, ka Eiropas sekularizētā sabiedrība kristietībā varētu atgriezties. Kā Jūs domājat?
Varbūt profesors Taivāns ir pārlieku pesimistisks, bet viņš aizskāra kādu ļoti sāpīgu problēmu – kristīgā ticība, diemžēl, vairumam ir kļuvusi tikai tāda formāla un nomināla piederība tradicionālas inerces pēc, tāda kā iepriekšējo paaudžu nodota čaula, kas faktiski ir vai nu tukša, vai arī ar citu saturu. Ar atsevišķiem izņēmumiem lielās baznīcas Eiropā ir novecojoša un mirstoša reliģiozitāte, tukšos dievnamus un nepraktizējošo kristiešu masas nevar neredzēt.
Šodienas Rietumu pasaules reliģija ir sports, materiālā labklājība, izklaides, kā arī bagātnieku, slavenību, jaunības un skaistuma kults. Ezotēriskā garīguma un starpreliģiju spiritualitātes meklējumi ir sekli un analfabētiski.
Cilvēki reliģijas un to saistītos elementus diemžēl izvēlas kā preci lielveikalā – kas labāk patīk, lieki nesatraucoties, ka šīs lietas var būt pretrunīgas un pat savstarpēji izslēdzošas. Piemēram, kārtīgs latvietis ar vienu kāju ir dievturis, ar otru kristietis. Un vēl nedaudz hinduists, budists, reizēm praktizē jogu, tic horoskopiem, iet pie pūšļotājiem, un ļoti sapriecājas par skaisti tukšām «Koelju tipa» gudrībām, ko parasti māca kāds pašmāju Austrumu filosofijas vai psiholoģijas guru. Šādā ziņā kristīgā ticība ir kļuvusi margināla, jo būtībā šādu neizglītotu, bezjēdzīgu mistrojumu neparedz. Pētījumi rāda, ka eklektiska reliģiozitāte ir psiholoģiski un sociāli degradējoša.
No analfabētisma mati ceļas stāvus
Nevar nepamanīt, ka Latvijā un arī citur Eiropā dažādas ezotēriskās mācības un garīgās prakses ir ārkārtīgi populāras. Kāpēc uzskatāt, ka eklektiskā reliģiozitāte ir psiholoģiski un sociāli degradējoša?
Eklektiska reliģiozitāte ir psiholoģiski un sociāli degradējoša, jo tā ietver sevī pretrunīgus, viens otru izslēdzošus elementus no ļoti dažādām, mūsu rietumnieciskajai mentalitātei svešām un tāpēc vāji izprastām sistēmām. Tas ir apmēram tāpat kā viena mūsu būtības daļa ir par padomju varu, bet otra pret. Rezultātā tāda šizofrēnija vien sanāk. Ticība plašākā nozīmē saistās ar mūsu dzīves pamatnostājām – kā mēs domājam, rīkojamies, veidojam attiecības, par ko priecājamies, kas mūs satrauc un tamlīdzīgi. Ja pašos pamatos ir pretrunas un analfabētiski virspusējs peldējums, tad visa cilvēka dzīve ir sadrumstalota un pretrunīga, tāda personība nevar būt vesela. Izvēloties sev tīkamo no ļoti dažādām reliģiskām un uzskatu sistēmām, visbiežāk kaut kas tiek izrauts no konteksta un totāli pārprasts. Piemēram, daudziem tik simpātiskā reinkarnācija hinduismā un budismā nav nekas pozitīvs, tā ir nelaime, no kuras jāizraujas, tās ir nebeidzamas atkarības un arvien jaunu ciešanu apļi. Reinkarnācija kardināli atšķiras no augšāmcelšanās un mūžīgās dzīvības apsolījuma Bībelē. Tās nav savienojamas lietas, tāpat kā ticība vienam Dievam ar pagānisko dievību godāšanu, vai okultisma un maģijas praktizēšana, ko Dievs savējiem kategoriski aizliedz viņu pašu veselības un dzīvības dēļ.
Jogas vingrojumi ir tikai atsevišķi soļi daudz plašākā garīgajā sistēmā, tāpat arī visa šī rietumnieku smieklīgā ņemšanās ap aurām, čakrām, karmām. Ikvienam izglītotam reliģiju pētniekam mati ceļas stāvus no sabiedrībā populārajām, tik seklajām, analfabētiskajām interpretācijām.
Ja esi kristietis, tad esi kristietis! Ja pagāns, tad pagāns. Ja hinduists, tad hinduists, nevis ielāpains deķis!
Tomēr mūsdienu informācijas laikmetā ir pašsaprotami, ka cilvēki, meklējot savu garīgo ceļu, maldās un izmēģina dažādus virzienus.
Runājot par garīgiem meklējumiem, pasaulē ir dažādas reliģijas – dabas, senču, psiholoģiskās, atklāsmes, ir monoteistiskās, politejistiskās utt.. Cilvēkiem raksturīgi dabiski reliģiozie un filozofiskie meklējumi, mēģinājumi kaut kā izskaidrot pasauli, samierināties ar mirstīgumu, runāt par paliekošo, un ir arī atklāsme, bet tas ir pavisam kas cits. Jūdaisms, kristietība un islāms pārstāv ļoti radikālu ticību vienam Dievam, tās visas trīs ir atklāsmes reliģijas. Tas nozīmē, ka, piemēram, kristīgā ticība ir ne tik daudz mūsu garīgie, spirituālie meklējumi, gan visas dzīves atbilde uz Dieva atklāsmi vēsturiskā Jēzus notikumā. Jā, cilvēki ir izslāpuši pēc garīguma, pēc patiesas pieredzes, pēc īstas mīlestības, jo visapkārt ir šis reliģiskais mistrojums, kas nedod nekādu dziļāku ieskatu, ne būtisku pieredzi, ne pozitīvas pārmaiņas dzīvē.
Nav tā, ka viena reliģija ir labāka, pārāka par citām. Strīdēties par to ir apmēram tas pats, kas bērniem plūkties smilšu kastītē, kuram tētis stiprāks un mamma smukāka.
Tomēr katram pašam sevis dēļ vajadzētu izšķirties – kas tad es esmu, kas mani ir veidojis, kam gribu piederēt, kur gribu doties, un galu galā – kas mani ir uzrunājis.
Uz islāma ienākšanu raugāmies naivi
Rietumu civilizācijā kristietības loma ir margināla. Vai tas ietekmē procesus sabiedrībā?
Sabiedrību tas ietekmē vistiešākajā veidā. Deviņpadsmitajā gadsimtā vēl domāja, ka cilvēks ir racionāla būtne, kas dzīvo un rīkojas atbilstoši veselajam saprātam un cēlākajiem ideāliem, ja vien ir pareizā audzināšana, izglītība un likumi. Tagad mēs zinām, ka tas tā nav. Cilvēks ir emocionāla, neracionāla un ne sevišķi laba būtne, kas bieži rīkojas pretēji savām zināšanām. Reliģija nav nebūtisks, margināls mūsu dzīves blakus aspekts. Ticība nav kaut kāda plaši piesauktā garīgā vai spirituālā pieredze, kas ir tikai infantila niekošanās, jo reliģija – tā ir visa cilvēka dzīve, tā ir ikvienas kultūras būtiskākā atslēga. Tieši reliģija nosaka kulturālās, sociālās, politiskās, pat ekonomiskās paradigmas, tā izpaužas pilnīgi visā.
Apzināti atmetot kristīgos pamatus, kas ir būtiskākais eiropeiskās civilizācijas un to sasniegumu stūrakmens, mums jārēķinās ar visnotaļ dramatiskām sekām gan sabiedrībā, gan politiskajās iekārtās.
Koruptīvās shēmas, sociālā netaisnība, bezatbildība, nolaidība, masveidīgas atkarības un izlaidība, sociālo un izglītības lietu klibošana, arvien nežēlīgāka un necilvēcīgāka sabiedrība – tās ir vistiešākās, loģiskās sekas šo pamatu neesamībai. Viss, kas notiek šodienas Eiropā, ir sekas mūsu pašu attieksmei un dzīvesveidam. Tas vērojams arī pavisam triviālās lietās. Piemēram, mums ir kaķi un suņi, dārgas mājas, automašīnas, izklaides un ārzemju ceļojumi, bet mums nedzimst bērni. Sabiedrība noveco, paliek arvien vārgāka, gļēvāka, egoistiskāka. Ja nekas nemainīsies, mēs vienkārši izmirsim.
Kāda varētu būt reliģijas loma rietumu sabiedrībās nākotnē?
Šodienas pētniecībā runā par postsekulāro sabiedrību uzsverot, ka nākotnē reliģijas loma visos pasaules un sabiedrības procesos tikai pieaugs. Tāpēc nopietni jāsāk domāt par neatkarīgu un kritisku reliģisko procesu pētniecību visaugstākajā līmenī. Ir skaidrs, ka šie procesi vistiešākajā veidā būs saistīti ar nacionālās drošības jautājumiem. Tās nebūs baznīcu skolas, bet gan vismaz universitātes līmeņa, no politiska un dogmatiska diktāta brīvas zinātniskas pētniecības iestādes, kas spēs efektīvi sadarboties visā Eiropā. Rietumu brīvā, humānā, demokrātiskā un apgaismotā sabiedrība vislielākajā mērā ir kristīgās kultūras produkts, un tās pamati jau ir sašķobījušies. Tagadējie procesi ir dramatiski un liek ar lielām bažām raudzīties nākotnē.
Nevar neredzēt, ka daļa ieceļotāju nav nekādi bēgļi. Eiropeiskās brīvības un vērtības tiek nekaunīgi izmantotas tādā kā karagājienā pret šo kultūru. Refugees Welcome* absolūti nekritiskais un pārspīlētais entuziasms ir bezatbildīgs, neprātīgs, pašnāvniecisks.
Mēs pārāk naivi un ideoloģiski vadāmi skatāmies uz islāma ienākšanu Eiropā, sevišķi jau pašreizējā garīgā apjukuma apstākļos. Eiropas pieredze rāda, ka musulmaņi praktiski neintegrējas sabiedrībā, bet noslēdzas savās kopienās, kas nereti radikalizējas un ir naidīgas visam rietumnieciskajam. Un tas notiek, neraugoties uz milzu līdzekļiem, kas atvēlēti integrācijai. Reliģija nav maznozīmīgs faktors. Kristietība un islāms ir ļoti atšķirīgas reliģijas, vērtības, dzīvesveids. Ir naivi iedomāties, ka šīs abas reliģijas spēs vienoties un tālāk attīstīt mums ierasto kristīgo kultūru. Islāms paredz pavisam citu sabiedrisko, saimniecisko, politisko iekārtu un sadzīvi. Palielinoties islamticīgo skaitam, neizbēgami pašos pamatos mainīsies visa mūsu sabiedrība. Vai to patiešām vēlamies?
Intervijas turpinājumu par to, kāpēc agresīvos murgus par Latviju kā musulmaņu zemi būtu jāuztver ļoti nopietni un vai Dievam vajadzīga asinsizliešana, lasiet 17.12.2015 portālā «Apollo»: http://apollo.tvnet.lv/zinas/nopietnam-musulmanim-pret-mums-jacinas/715086?utm_source=apollo&utm_medium=article&utm_campaign=superrelated
*- laipni lūgti, bēgļi
…Info avots: http://m.apollo.tvnet.lv/zinas/pret-rietumu-kulturu-sakts-karagajiens/714781?utm_source=apollo&utm_medium=article&utm_campaign=theme
